Viņa karjeras beigās visi viņu te tā ienīda, ka malaitieši negribēja par viņu vairs ne dzirdēt. Un viņam atlika tikai viens ceļš, kā tikt pie strādniekiem: steigties turp, kur notikusi kāda slepkavība vai arī vairākas slepkavības. Slepkavas parasti ar mieru parakstīt līgumu ar kuru katru, lai tikai tiktu vaļā no atriebības. Tādu bēgšanu no atriebības vietējie sauc par "lēcienu ūdenī". Tas visbiežāk notiek tā - kaut kur krastā iesākas troksnis, atskan kliedzieni, un nēģeris, kuram parasti seko vesels bultu mākonis, dodas uz jūru. Un, protams, Džonija Bito laiva jau gaida, lai bēglim būtu kur patverties. Pēdējā laikā Džonijs Bito vairs tikai tādus ūdenī lēcējus vien varēja sadabūt, un pirmie Berandas īpašnieki tos visus no viņa nopirka, jūsmodami, ka dabūjuši strādniekus nevis uz trim, kā parasts, bet pieciem gadiem. Protams, "lēcēji" ir strādnieku vācēja pilnīgā varā, un viņš varētu tos piespiest parakstīt līgumu arī uz desmit gadiem, ja vien likums to atļautu. Un šie slepkavas un laupītāji ir mūsu strādnieku pamatkodols. Daži no viņiem gan miruši, daži nosisti, citi sēd Tulāgas cietumā, bet daudzi vēl ir tepat - Berandas pirmie īpašnieki ļoti maz bija darījuši plantācijas labā, jo visu laiku nebeidzās karš. Kādam no šiem īpašniekiem melnie gandrīz nogrieza roku ar nazi, citu divreiz ievainoja ar šķēpu, bet vienu no plantācijas pārvaldniekiem nosita. Kā vairums cietsirdīgu cilvēku, arī viņi bija bailīgi, spēle tiem beidzot apnika, un viņi pameta plantāciju. Tos padzina viņu pašu strādnieki. Un tad nabaga Gijo un man vajadzēja uzņemties vadīt šos neliešus un slepkavas. Kad pirkām Berandu, mums nebija ne jausmas, kāda te situācija, bet pēc tam jau bija par vēlu: nauda jau bija samaksāta, un mums neatlika nekas cits, kā turpināt darbu, cik labi nu mēs to pratām.
No paša sākuma izdarījām kļūdu, izturēdamies pret strādniekiem ārkārtīgi mīksti. Mēs gribējām viņus iespaidot ar pārliecību un laipnību. Tad viņi nodomāja, ka bīstamies no viņiem. Man kauns atminēties, kādi muļķi sākumā bijām. Mūs bezkaunīgi krāpa, mums draudēja, apvainoja mūs, bet mēs viņiem visu to piedevām, cerēdami, ka mūsu laipnā izturēšanās vērsīs visu par labu. Bet stāvoklis kļuva ar katru dienu ļaunāks, Gijo reiz gandrīz nosita, kad viņš kādam strādniekam izteica pelnītus pārmetumus. Viņš izglābās tikai tā, ka viņam sagāzās virsū par daudz liels bars un tie cits citu kavēja, tādēļ es paguvu laikā piesteigties palīgā.
Un tad mēs sākām izturēties pret strādniekiem bargi un asi, jo cita nekā vairs nevarējām darīt, ja negribējām pamest plantāciju, un to mēs negribējām un nevārējām, jo bijām te ieguldījuši visu savu naudu. Arī pašlepnums to liedza. Mēs abi bijām tādi vīri, kas katru lietu, ko iesākuši, noveda līdz galam. Bet uzdevums nebija viegls, jo Berandu uzskatīja par visbīstamāko plantāciju Zālamana salās, un vēl šodien uz to tā skatās. Nekur mēs nevarējām dabūt pārvaldnieku, kaut piedāvājām šo vietu vismaz desmit cilvēkiem. Es negribētu teikt, ka viņi baidījās. Viņi tikai teica, ka "te ļoti neveselīgs klimats". Vismaz pēdējais no viņiem to tā izskaidroja. Un pārvaldnieka pienākamus vajadzēja uzņemties mums pašiem ar Gijo."
"Un, kad viņš nomira, jūs gribējāt turpināt viens pats!" Džoanna iesaucās, un viņas acis iemirdzējās.
"Jā, es domāju kaut kā tikt galā. Tādēļ, mis Lakland, ja es jums liekos pārāk cietsirdīgs un bargs, esiet pret mani saudzīga un ievērojiet, ka te ir pavisam sevišķi apstākļi. Mūsu strādnieki ir bīstami vīri, un tomēr mēs viņus piespiežam strādāt. Jūs apstaigājāt plantāciju un pati redzējāt. Es jums apgalvoju, ka nevienā no šejienes plantācijām nebūs tik jaukas trīs un četras vasaras vecas palmas, kā pie mums. Un mēs visiem spēkiem centāmies uzlabot apstākļus. Šad un tad nolīgām jaunus strādniekus. Tai nolūkā arī nopirkām "Džessi". Mēs paši gribējām izvēlēties sev strādniekus, iztikdami bez strādnieku vācējiem. Pēc viena gada beidzas gandrīz visu pirmo strādnieku līguma laiks. Viņi bija nolīgti dažādā laikā veselu gadu no vietas, un tādēļ viņu līgumi izbeidzas visdažādākos termiņos. Zināmā mērā viņi gan jau paguvuši samaitāt jaunos strādniekus, bet to vēl var labot, un pēc kāda laika Beranda būs gluži laba plantācija…"
Džoanna palocīja galvu, bet ne vārda neteica, nogrimusi pati savās domās. Viņai Šeldons šķita tāds, kādu viņa to redzēja pirmoreiz: vientuļš, drudzī novārdzis baltais cilvēks, izskatās pēc dzīva skeleta, gandrīz nemaz vairs nespēj pakustēties, un tomēr, aiz savas rases neizdibināmās īpatnības, viņš līdz pašam pēdējam brīdim palika kungs, kas aicināts valdīt un pavēlēt.
"Tas ir ļoti bēdīgi," viņa teica, "bet man liekas, ka baltajiem ļaudīm arvien jābūt pavēlniekiem."
"Arī man pašam tas nav pa prātam," Šeldons viņu pārliecināja, "un varat mani nosist, bet nespēju saprast, kādēļ esmu braucis šurp. Bet, ja nu te esmu, tad par bēgšanu vairs nav ko domāt."
"Tas ir mūsu rases aklais liktenis," viņa, nedaudz smaidīdama, teica. "Mēs, baltie, no senseniem laikiem esam bijuši laupītāji, kā uz jūras, tā uz sauszemes. Acīmredzot tas ir jau mūsu asinīs, un no šā mantojuma mēs vairs vaļā netiekam."
"Tik abstrakti par to nekad neesmu domājis," viņš atzinās. "Man ir pārāk daudz darba, lai varētu prātot, kādēļ esmu atbraucis tieši uz šejieni."
8
VIETĒJAIS KOLORĪTS
Pievakarē Berandas jūras līkumā ienāca neliels tvaikonītis un izmeta enkuru, un pēc kāda brīža krastā izkāpa kapteinis. Tas bija gadus divdesmit divus vecs jauneklis, klusu un maigu balsi. Džoanna tūdaļ sajūsminājās par viņu, tikko Šeldons pateica, ka šis jauneklis uz sava tvaikoņa brauc viens pats ar melno malaitiešu komandu, un juta pamostamies romantiskas dziņas, kad dabūja zināt, ka tas ir Kristiāns Jongs no Nor- folkas, slavenā Baunti dumpja dalībnieka Jonga tiešs pēctecis. No viņa kautrajām acīm un tumšās sejas bija skaidri redzams, ka viņā sajauktas taitiešu un anglosakšu asinis, tikai no izskata likās, ka šai jauneklī nav vairs palicis nekas no viņa anglisko senču ciešās apņēmības un bardzības. Tomēr ārējais izskats neizteica viņa patieso raksturu, jo ciešā, stingrā līnija viņa raksturā nebija zudusi, un tikai tādēļ viņš varēja gluži viens braukt savā kuģi ar komandu, kurā bija tikai cilvēkēdāji, un sagādāt sev uzturu mežonīgajās Zālamana salās.