"Katrā ziņā tas, ko viņš stāstīja, man palīdzēs labāk saprast vietējo dzīvi," Džoanna teica. "Ja ne vairāk, tad nenoliedzami savdabīga, gleznaina dzīve. Zālamana salas uz kartēm vajadzētu zīmēt sarkanā krāsā un arī dzeltenā, jo te vienmēr plosās dažādas epidēmijas."
"Epidēmiju ziņā gan Zālamana salās vienmēr tik ļauni neklājas, un arī ne visur tās mēdz būt," Šeldons atbildēja. "Es jums jau teicu, ka Beranda ir viena no nejēdzīgākām plantācijām, un, lai kāds posts mūs te piemeklētu, vienmēr tas aiziet līdz pašām galējām robežām. Šaubos, vai vēl kādā plantācijā ir tik briesmīga dizentērijas sērga kā tā, kas tikko beidzās, kad jūs atbraucāt. Epidēmija bija nokļuvusi pat uz "Džessi". Berandai ārkārtīgi neveicas un nekad nav labi gājis. Kas mūsu salās dzīvojuši ilgākus gadus, tie galvas vien krata un nospļaujas, ja ieminas par Berandu. To vajā it kā kāds ļauns liktenis."
"Gan Beranda uzplauks," Džoanna pārliecināta teica. "Par māņticību es vienmēr smejos. Nelaime nevar būt mūžīga. Gan tiksiet galā ar visām grūtībām, un Beranda būs skaista plantācija. Tomēr man liekas, ka klimata ziņā Zālamana salas baltajiem pavisam nav ieteicamas."
"Ar laiku tas būs citādi. Pēc gadiem piecdesmit, kad meži būs izcirsti līdz pat kalniem, drudzis pilnīgi izzudīs un klimats kļūs daudz veselīgāks. Te nodibināsies ciemi un pilsētas, jo te ir ļoti daudz labas zemes, kas tagad stāv gluži neizmantota."
"Un tomēr šejienes klimats baltajiem būs par bargu," Džoanna atkārtoja. "Baltajiem nekad te nebūs iespējams strādāt fizisku darbu."
"Tas gan ir tiesa."
"Kas tad paliek: verdzība?" viņa jautāja.
"Jā, tāpat kā viscaur tropiskajās zemēs. Melnie un dzeltenie strādās, un baltie būs darbu vadītāji. Jāsaka, ka nēģeri ir ļoti vāji strādnieki, un ar laiku viņu vietā ņems ķīniešu vai indiešu kūlijus. Plantāciju īpašnieki par to jau ļoti nopietni domā. Piemēram, man līdz kaklam apnicis melno darbs."
"Bet ko tad darīs melnie? Vai tiem būs jāizmirst?"
Šeldons paraustīja plecus un atbildēja:
"Jā, tāpat, kā izmira Ziemeļamerikas indiāņi, kas bija daudz krietnāki par melanēziešiem. Mūsu zeme nebūt nav neaptverami plaša, un tajā jau kļūst par maz vietas."
"Un vājākiem jāiznīkst?"
"Tieši tā. Visiem, kas nespēj piemēroties apstākļiem, jāiznīkst."
Nākamajā rītā Džoanna atmodās no mežonīgiem kliedzieniem, trokšņa un trača. Vispirms viņa ķēra pēc revolvera, bet, izdzirdusi Noa-Noa smieklus, saprata, ka nekādu briesmu nav, un gāja lauka paraudzīties, par ko Noa-Noa tā smejas. Kapteinis Jongs bija atvedis krastā Sātanu un izcēlis malā taisni tai brīdī, kad gar krastu gājis bars strādnieku. Sātans bija liels, melns un spēcīgs suns ar īsu vilnu, gandrīz divus pudus smags. Viņš nevarēja ciest melnos. Tomijs Džens to ik dienas bija turējis vairākas stundas piesietu un licis melnajiem kaitināt. Tāda dresūra bija panākusi to, ka, tiklīdz Sātans tika krastā, vairs tuvumā nepalika neviena strādnieka, - tie visi paniskās bailēs metās bēgt un sakāpa palmās.
"Labrīt," Šeldons sauca no balkona, ieraudzījis Džoannu. "Ko jūs teiksiet par tādu melno mednieku? Labs, vai ne?"
"Viņš būs jāmēģina pieradināt pie mājas kalpotājiem," Džoanna atbildēja.
"Un arī pie jūsu taitiešiem. Noa-Noa, sargies! Skrien projām!"
Redzēdams, ka kokos sakāpušos vairs nevar dabūt ciet, Sātans pamanīja stalto taitieti un drāzās viņam taisni virsū. Noa- Noa nebēga. Viņš palika uz vietas, kaut arī skatiens tam nebija diezin cik drošs, un, visiem par lielu brīnumu, Sātans, draudzīgi asti luncinādams, sāka jautri lēkāt ap viņu.
"Nu, tas tik ir gudrs suns," Džoanna iesaucās. "Mister Šel- don, viņš ir gudrāks par jums. Viņš uzreiz, bez kādiem paskaidrojumiem, saprot, kāda starpība starp nēģeriem un taitieti. Kā tu domā, Noa? Kādēļ viņš tevi neaizskāra? Viņš zina, ka tu esi taitietis, vai ne?"
Noa-Noa palocīja galvu un pavīpsnāja.
"To viņš gan nezina, ka esmu taitietis, bet viņš redz, ka man kājās bikses kā baltajiem cilvēkiem," viņš paskaidroja.
"Mis Lakland, jums būs ar viņu jāizņem Sartor Resartus kurss," Šeldons smējās, nokāpdams lejā no verandas, un sāka glaudīt Sātanu.
Tai brīdī pa vārtiem ienāca vēl divi taitieši, Adamu-Adams un Matauare, kas bija izlikuši Belsunas upē lamatas krokodi- liem, un tādēļ viņiem nebija kājās vis bikses, bet tikai lava-lava, kas graciozi apvija viņu spēcīgos, muskuļainos gurnus. Ieraudzījis viņus, Sātans izrāvās no Šeldona rokām un drāzās tiem virsū acīmredzot ar visļaunākajiem nolūkiem.
"Tie ir bez biksēm," Noa-Noa, plati smiedamies, teica, un viņi sāka vēl vairāk smieties, kad Adamu-Adams metās bēgt un uzskrēja uz platformas, kur stāvēja rezervuāri lietus ūdenim, kas tecēja no jumta. Redzēdams, ka ar to nekas neiznāk, Sātans metās virsū Matauarem.
"Bēdz, Matauare, bēdz!" Džoanna sauca.
Bet viņš nekustējās ne no vietas.
"Viņš ir drošākais no visiem. Ari viņa vārds taitiešu valodā nozīmē Bezbailīgais," Džoanna Šeldonam teica.
Matauare mierīgi gaidīja, kad pieskries suns, un, kad tas putainām lūpām drāzās viņam virsū, viņš to skrejošu saķēra aiz pakakles un aizsvieda pa gaisu. Sātans apmeta gaisā kūleni un smagi nokrita zemē. Vēl divas reizes Sātans skrēja Matauarem virsū, bet katru reizi ar tādu pašu iznākumu. Tad viņš atteicās no cīņas un sāka iet viņam pa pēdām pakaļ, ne acu nenovērsdams un aizdomīgi ostīdams viņa pēdas.