"Sātan, tas ir labs cilvēks, pašu cilvēks," Šeldons mierināja suni.
Bet Sātans vēl veselu stundu ošņāja pēc Matauares, kamēr beidzot atzina, ka tas patiešām ir savs cilvēks mājā. Tad viņš atlaidās no tā, sāka skatīties uz mājas kalpiem un uzdzina Orneraiari augšā uz degošas plīts. Lalaperam noplēsa lava- lava, kad tas briesmās sāka rāpties augšā pa balkona stabu, un tad devās pakaļ Vaijaberi, kurš uzlēca uz biljarda galda. Viņš to tik ilgi trenkāja,» kamēr ieradās Džoanna un izglāba vajāto.
9
VĪRIETIS UN SIEVIETE
Sevišķi pārsteidzoša bija Sātana draiskulība un nenogurstošā enerģija. Likās, viņam pastāvīgi niez zobi, un, kad nebija tuvumā neviena melnā kājas, kurā krietni iekost, viņš sāka karu ar kokosriekstiem, kas krita lejā no palmām, dzinās pakaļ vistām un ļoti naidīgi noskatījās uz katru uzraugu, kas nāca pie
Šeldona pēc rīkojumiem. Nekad viņš nevarēja aizmirst pārestības, kas tam nodarītas jaunības dienās, no visas sirds neieredzēja melnos, un tie no viņa tā baidījās, ka Šeldonam vajadzēja suni ieslodzīt istabā, kad vietējie kādas vajadzības dēļ ienāca sētā. Par to Sātans vienmēr tik ļoti uzbudinājās un tā saskaitās, ka, pēc ieslodzījuma atkal ticis brīvībā, nedeva miera nevienam no melnajiem, un pat mājas kalpiem bija jāsargās no viņa.
Kristiāns Jongs aizbrauca, apsolīdams pie pirmās izdevības (bet, kad šāda izdevība radīsies, to viņš pats nezināja) nodot Tomijam Dženam uzaicinājumu kādreiz apciemot Berandu, kad tam gadītos braukt garām.
"Sakiet, ko jūs domājat iesākt, kad aizbrauksiet uz Sidneju?" Šeldons todien jautāja Džoannai, kad viņi nosēdās pie pusdiengalda.
"Pirmoreiz dzirdu, ka braucu uz Sidneju," viņa atbildēja. "Jums droši vien pa meža telegrāfu ziņo, ka jūsu palīgs, komisārs un bijušais matrozis, kas dzīvo Tulāgā un tagad pārvalda Zālamana salas, nolēmis mani izraidīt kā nevēlamu ārzemnieci?"
"Nē, nebūt, nekā tamlīdzīga, pavisam ne," Šeldons izbijies steidzās viņu pārliecināt, juzdams, ka viņu aizskāris, kaut pats nezināja, ar ko. "Es tikai tā jautāju. Redziet, man likās, ka tagad, kad jūs esat zaudējusi savu burinieku un… un… visu citu… vai saprotat? Es domāju, ka jūs, jā… Vārdu sakot, kamēr jūs sazināsieties ar saviem draugiem, mani aģenti Sidnejā varētu jums izlīdzēt ar naudu, protams, aizdevuma veidā. Man būtu liels prieks, un es būtu laimīgs. Jo patiesībā taču…"
Viņš apmulsa un izbrīnā sāka uz viņu skatīties.
"Kas ir?" viņš uzmanīgi un mazliet ar nepatiku jautāja. "Ko atkal esmu jums nodarījis? Ko es izdarīju?"
Džoannas acīs bija nikns mirdzums, un lūpas savilkās sarkastiskā smīnā.
"Protams, tikai to, ko no jums varēja sagaidīt," viņa mierīgi atbildēja. "Kā jau vīrietis, kā augstāks radījums, jūs ignorējat mani un manu gribu. Protams, jums gluži vienalga, ka vispār nedomāju braukt uz Sidneju, bet man jābrauc, jo jūs tā esat nolēmis savā augstākajā prātā."
Viņa apstājās un skatījās uz Šeldonu ar tādu ziņkāri, it kā būtu ieraudzījusi kādu dīvainu, neredzētu zvēru.
"Protams, es ļoti pateicos par jūsu palīdzības piedāvājumu, bet tas ir ļoti vājš balzams, lai remdētu aizskarto lepnumu. Galu galā tas jau ir taisni tas, ko ikviens baltais var no otra sagaidīt. Vienmēr jau tiem, kas izglābušies no bojā ejoša kuģa, piedāvā palīdzību un atbalstu. Tikai šoreiz cietušajam nekādas palīdzības un atbalsta nevajag. Un uz Sidneju es nebraukšu, sirsnīgi pateicos."
"Bet ko tad jūs domājat darīt?"
"Pameklēšu kādu stūrīti zemes, kur būšu pasargāta no augstā dzimuma apvainojošās aizbildniecības."
"Vai zināt, jūs tiešām mazliet cērtat pār strīpu," Šeldons smaidīdams atbildēja, bet nopietnā balss noskaņa rādīja, ka smiekli ir piespiesti. "Jūs pati zināt, ka tāds stāvoklis nav iespējams."
"Vismaz es esmu tam lieliski piemērojusies, un man tas gluži labi iespējams. Vai nav tiesa?"
"Bet ilgāk tā vairs nevar turpināties! Tas taču ir skaidrs."
"O, tā var iet vēl ilgi! Ja esmu apstākļiem piemērojusies, tad varu ļaut, lai lietas tāpat turpinās. Esmu nodomājusi palikt Zālamana salās, kaut gan ne Berandā. Rīt braukšu savā laivā uz Parisulaju. Es par to jau runāju ar kapteini Jongu. Viņš saka, ka tur esot vismaz četri simti akru zemes un tā visa ļoti labi noderot plantācijai. Tā kā tā ir saliņa, tad viņš saka, ka man pat nevajadzēšot jaunos kokus sargāt no mežacūkām, tikai rūpēties, lai dažādi meža augi nenomāc iestādītās palmas, un tas ir viss. Tātad vispirms nopirkšu Parisulaju. Tad sameklēšu četrdesmit vai piecdesmit strādnieku un sākšu apkopt zemi un stādīt palmas. Uzcelšu sev arī māju un, protams, tad jūs būsiet glābti no manas nevēlamās klātbūtnes… Tikai lūdzu vairs nesakiet, ka mana klātbūtne jūs netraucē."
"To es arī neteikšu," viņš vaļsirdīgi sacīja. "Ka jūs te paliekat, tas nav ērti aiz daudziem iemesliem. Bet, tā kā jūs kategoriski atsakāties saprast manas domas, tad par to ir velti runāt. Lūdzu jūs to šoreiz pilnīgi aizmirst un skatīties uz mani kā uz cilvēku, kas no sirds vēlas jums palīdzēt īstenot… to jūsu plānu. Plantāciju lietu es pazīstu labāk nekā jūs. Jūs runājat tā, it kā būtu kapitāliste. Protams, es jau nezinu, cik jums naudas, bet nedomāju, ka jums tās ir pārāk daudz. Toties labi zinu, cik izmaksā plantācijas ierīkošana. Pieņemsim, ka valdība būs ar mieru jums pārdot Parisulaju par vienu mārciņu sterliņu akrā. Iztīrīt vienu akru jums izmaksās vēl vismaz četras mārciņas sterliņu. Tātad četri simti akru zemes plantācijai izmaksās apmēram divdesmit tūkstošus dolāru Amerikas naudā. Vai jums ir tāda summa?"
Viņa klausījās ar vislielāko interesi, un Šeldons manīja, ka iepriekšējais strīds pavisam aizmirsts. Viņas vilšanās bija skaidri redzama, kad viņa atbildēja: