"Nē, man nav pat astoņu tūkstošu."
"Nu, es jums došu citu aplēsi. Jūs sakāt, ka jums vajadzīgi vismaz piecdesmit strādnieki. Neskaitot dažādas prēmijas, tiem jāmaksā katram pa trīsdesmit dolāru gadā."
"Saviem taitiešiem es maksāju piecdesmit mēnesī," viņa piebilda.
"Šaubos, vai jūsu taitieši derētu plantāciju darbiem. Bet tas neattiecas uz lietu. Tātad piecdesmit strādniekiem, maksājot katram trīsdesmit dolāru gadā, jāsamaksā tūkstoš piecsimt dolāru. Labi. Kamēr plantācija sāks kaut ko ienest, paies vismaz septiņi gadi. Septiņreiz pusotra tūkstoša ir desmit tūkstoši pieci simti dolāru, t. i., vairāk, nekā jums ir naudas. Un ievērojiet, ka tas viss aizies strādnieku algās un nekas nepaliks ēkām, darbarīkiem, braucieniem uz Sidneju un tā tālāk."
Šeldons nopietni pašūpoja galvu:
"Jūs redzat, ka no šīs idejas jums būs jāatsakās."
"Bet uz Sidneju es tomēr nebraukšu," viņa izsaucās. "Neparko nebraukšu. Es iestāšos ar pajām kādā jau pastāvošā plantācijā. Vai jūs atļautu man iestāties pie jums par kompanjoni?"
"Dievs, pasargi!" viņš iesaucās ar tik neliekuļotām bailēm, ka viņa no visas sirds sāka smieties.
"Nebīstieties, uzbāzties jau es neuzbāžos. Nav nemaz manā daba uzbāzties tur, kur mani nevēlas. Jā, jā, es jau zinu, ka jūs degat aiz nepacietības pateikt, ka es piespiežu jūs paciest manu klātbūtni jau no tā brīža, kad izkāpu šai krastā. Tikai aiz pieklājības jūs nedrīkstat to teikt. Bet es taču līdz šim vienkārši nevarēju nekur aizbraukt. Jūs pats teicāt, ka man nav kur braukt, un man gribot negribot bija jāpaliek te. Uz Tulāgu jūs mani negribējāt laist. Jūs pats spiedāt, lai apgrūtinu jūs ar savu klātbūtni. Bet es izdomāju ko citu. Ne pie viena ar savām pajām es neiestāšos. Es tomēr pirkšu Parisulaju un nolīgšu tikai desmit strādnieku, un kopšu zemi pamazām. Reizē nopirkšu arī kādu vecu burinieku un izņemšu tirdzniecības patentu. Braukšu arī uz Malaitu līgt strādniekus citām plantācijām."
Viņa paskatījās uz Šeldonu, it kā sagaidīdama viņa protestu, un tiešām redzēja, ka Šeldons bija cieši savilcis rokas dūrēs, un arī ikvienā gludi skūtās sejas vaibstā bija redzams tas pats.
"Sakiet, ko jūs gribat teikt. Lūdzu bez kādām ceremonijām pret mani," viņa izaicinoši teica. "Es… es… vai ziniet, es jau sāku pie tā pierast. Nudien."
"Žēl, ka neesmu sieviete, tad gan es jums pateiktu, cik tas viss ir muļķīgi, neprātīgi un neiespējami," viņam paspruka.
Viņa mierīgi paskatījās uz to un atbildēja:
"Par velti nožēlojat to. Neviens jums neliedz vaļsirdīgi visu izteikt, jo es jūs lūdzu skatīties uz mani kā uz vīrieti un savu biedru. Es nebūt nebraucu uz Zālamana salām, lai spēlētu te kādu preilenīti. Lūdzu aizmirstiet, ka esmu nejauši piedzimusi par sievieti, un skatieties uz mani vienkārši kā uz cilvēku, kam jānopelna sava maize un jāizlauž sev dzīvē ceļš."
Šeldons dega aiz niknuma. Vai viņa ņirgājas par to, vai? Vai tas ir kāds nenormāls pilnīgs sievišķības trūkums? Vai varbūt naivums, - neiespējams, muļķīgs, sentimentāls naivums?
"Es jums jau teicu," viņš vēsi sacīja, "ka sievietēm nav iespējams līgt Malaitā strādniekus. Tas ir viss, ko varu… vai drīkstu jums sacīt."
"Bet es jums saku, ka tas viņām ir pilnīgi iespējams. Es biju "Mjeles" faktiskais kapteinis un vadīju kuģi visu ceļu no Taiti līdz Zālamana salām, un kuģis nogrima tikai jūsu admiralitātes izdoto karšu dēļ. Es ļoti labi pazīstu navigāciju, ko par sevi nebūt nevar sacīt jūsu vietējie kapteiņi. Misters Jongs man par tiem stāstīja. Es esmu piedzīvojis jūrnieks un - kad jau, tad jau - labāks par jums, to jūs pats zināt. Es protu labi šaut. Es neesmu muļķe. Es protu pati par sevi rūpēties. Jūs redzēsiet, ka es nopirkšu kuģi, pati to vadīšu un braukšu uz Malaitu strādniekus vākt."
Šeldons padodamies izplēta rokas.
"Lieliski!" viņa smējās. "Mazgājiet savas rokas, jums nekas cits neatliek!"
"Ar jums ir velti strīdēties," viņš atbildēja. "Labāk paklausīsimies mūziku."
Viņš piecēlās un piegāja pie gramofona, un, kad viņš lika gramofona plati, Džoanna sacīja:
"Jūs laikam nekad neesat citādas sievietes saticis, kā tikai cukura lellītes, un tādēļ nevarat mani saprast. Sātan, iesim. Lai viņš klausās viens pats savu,apnikušo mūziku."
Viņš klusēdams un nopietni noraudzījās viņā un redzēja, ka viņa paņem šauteni un, apskatījusi lādiņu, iet laukā.
"Kurp jūs iesiet?" viņš pavēloši jautāja.
"Tā kā jūs esat vīrietis, bet es sieviete," viņa atbildēja, "tad jūs man nevarat pateikt, kādēļ es nevaru iet krokodilus šaut, jo tā būtu no jums pārāk liela neuzmanība. Arlabunakti. Jaukus sapņus."
Viņš asi aizcirta gramofona vāku un pagāja tai līdzi uz durvju pusi, bet apdomājās un iegrima krēslā.
"Tagad jūs droši vien lūgsiet Dievu, vai kāds krokodils nevarētu mani aprīt, vai ne?" viņa iesaucās, iedama lejā pa kāpnēm. Pa vaļējām durvīm vēl ilgi plūda iekšā viņas dzidrie smiekli, ķircinādami Šeldonu.
BAUČERA VĒSTULE
Visu nākamo dienu Šeldons palika viens Berandā, Džoanna aizbrauca apskatīt Parisulaju un varēja būt atpakaļ ne agrāk kā vakarā. Šeldons bija nomāktā garastāvoklī un, kad dienā uz jūras sāka pūst vējš, paņēma tālskati un nemiera pilns skatījās, vai viļņos nav saredzama laiva. Brīžiem viņš pārskatīja plantācijas ieņēmumu un izdevumu grāmatu, saskaitīja dažādus skaitļus, aplēsa kopsummas un ar katru brīdi kļuva drūmāks. "Džessi" bojāeja bija plantācijai smags trieciens. Ne vien pamatkapitāls samazinājās par to summu, cik bija vērta "Džessi", bet izbeidzās arī ienākumi, kādus tā deva, un taisni ar šiem ienākumiem parasti sedza visus plantācijas kārtējos izdevumus.