"Nabaga Gijo," Šeldons skaļi teica. "Labi, draugs, ka tev tas nebija jāpiedzīvo, tāda nabadzība, tāda nabadzība!"
Kamēr viens vēja brāziens norima un cits iesākās, jūras līkumā ienāca "Fliberti-Džibets", un tā kapteinis Pits Olsons (uz "Džessi" noslīkušā Olsona brālis), vecs un sirms, drudža izmocīts, jūrnieks, izkāpa krastā, ar pūlēm uzkāpa uz balkona un gluži noguris atlaidās krēslā. Viskijs ar zelteri viņu uzmundrināja, un viņš varēja nodot pārskatu par savu braucienu un izstāstīt jaunākos notikumus.
"Drudzis jūs pavisam nomācis," Šeldons sacīja. "Kādēļ nebraucāt uz Sidneju, kur varētu padzīvot labākā, veselīgākā gaisā?"
Vecais kapteinis pagrozīja galvu. "Nevaru. Pārāk ilgi esmu te nodzīvojis. Sidnejā es būtu uzreiz pagalam. Tur drudzis mani mocītu daudz vairāk."
"Bet tad vismaz vai nu nomirtu, vai paliktu vesels."
"Nē, es skaidri zinu, ka tur nomirtu. Es jau reiz, pirms trijiem gadiem, mēģināju. Vēl nebijām ceļa galā, kad es jau likos gar zemi. Uz rokām mani iznesa krastā un tūdaļ vajadzēja vest uz slimnīcu, un tur es divas nedēļas nogulēju bez samaņas. Ārsti nekā cita nezināja, ko darīt, kā sūtīt mani atpakaļ, jo tikai tas vēl varot mani glābt. Un, kā redzat, es tiešām vēl esmu dzīvs. Bet nu mani drudzis pārņēmis par daudz smagi. Austrālijā pēc viena mēneša no manis nekas vairs nebūtu pāri palicis."
"Bet ko tad jūs domājat darīt?" Šeldons vaicāja. "Jūs taču nevarat palikt te un gaidīt, kamēr nomirsiet?"
"Man nekas cits vairs neatliek. Es būtu laimīgs, ja varētu tikt atpakaļ dzimtenē, bet zinu, ka tik tālu ceļu neizturēšu. Te man ir cerības vilkt ilgāk dzīvību, un tādēļ domāju palikt te, kamēr miršu. Tikai to gan gribu teikt, ka būtu laimīgs, ja nekad nebūtu nokļuvis šais nolādētajās Zālamana salās."
Viņš atteicās palikt pa nakti pie Šeldona un, saņēmis instrukcijas, aizgāja atpakaļ uz kuģi.
Līdz ar drūmo, sārto saules rietu no apvāršņa malas drāzās jauns vētras brāziens, kas bija spēcīgāks, kāds šodien vispār bijis, un Šeldons pamanīja satrakotajos viļņos laivu. Kad airētāji nolaida buras, Šeldons redzēja, ka Džoanna stāv laivā pie stūres aira un visiem spēkiem griež to, lai noturētu laivu taisnā virzienā, ar galu pret krastu. Viņš skaidri juta, ka, skatoties šai briesmīgajā ainā, viņam iesāpas sirds. Taitieši izlēca no laivas un vilka to augstāk krastā, un pēc īsa brīža pa vārtiņiem ienāca Džoanna kopā ar saviem fantastiskajiem pavadoņiem.
Sāka līt lietus. Pirmās smagās lietus lāses bira zemē kā krusas. graudi, augstās palmas saliecās, vējam pūšot, un melnie mākoņi ietina jau tā īsās tropu zemju krēslas stundas dziļā tumsā.
Uzreiz izgaisa drūmais garastāvoklis un nemiers, kas Šeldonam visu dienu nedeva miera. Ieraudzījis Džoannu, viņš sajuta prieku, par kuru pats brīnījās, ko tas varētu nozīmēt. Džoanna, jautri smiedama un pietvīkušu seju, skrēja pa kāpnēm augšā; viņas mati plīvoja ap galvu, un krūtis smagi cilājās.
"Vai zināt, Parisulaja ir lieliska sala, taisni apburoša," viņa sāka stāstīt, gluži aizelsusies. "Es visādā ziņā to pirkšu. Šodien pat uzrakstīju lūgumu komisāram. Izraudzīju jau arī vietu mājai vienā pasakainā stūrītī, kur ir tīrā paradīze. Jums kādreiz jā- atbrauc man uz turieni līdzi un jāpasaka, ko par to domājat. Geru, ka jums nekas nebūs pretī, ja palieku še, kamēr tur būs uzcelta māja? Kas par varenu vētras brāzienu, vai ne? Ai, esmu laikam nokavējusi pusdienas? Labi, es aizskriešu uz savu būdiņu pārģērbties un pēc kāda laiciņa būšu atpakaļ."
Kamēr viņa bija savā būdiņā, Šeldons staigāja pa balkonu no viena gala uz otru un pēkšņi nojauta, ka ar lielu nepacietību gaida viņu atpakaļ.
"Ziniet ko, es vairs nekad ar jums nelamāšos," viņš sacīja, kad abi nosēdās pie galda.
"Lamāties! Cik neglīts vārds," viņa tūdaļ pārtrauca. "Cik tas rupji un neglīti skan. Strīdēties - tas man patīk daudz labāk."
"Sauciet to, kā gribat, bet norunāsim, ka to vairāk nekad nedarīsim, ja?"
Viņš nervozi ieklepojās, jo no viņas skatiena saprata, ka tūdaļ sāksies uzbrukums.
"Piedodiet," viņš aizsteidzās tai priekšā, "man, protams, vajadzēja runāt par sevi vien. Es gribēju teikt, ka nekad vairs ar jums nestrīdēšos, jums ir briesmīgs paradums: ne vārda nesakot, jūs mani nostādāt muļķīgā situācijā. Piemēram, tagad pat man bija vislabākie nodomi, bet…"
"Izsakāt nepiedienīgas piezīmes," viņa beidza iesākto teikumu.
"Tā jūs mani vienmēr iegāžat," viņš gandrīz žēli iesaucās.
"Es taču nesaku ne vārda. Es sēžu pavisam mierīga un rātna, ieaijāta ar jūsu saldajiem solījumiem, ka zemes virsū būs miers un citas jaukas lietas, bet, gluži negaidot, jūs sākat lamāties."
"Nu, to nu gan neesmu sācis."
"Kā tad ne? jūs teicāt, ka es esmu briesmīga vai ka man ir kāds briesmīgs paradums, bet tas taču ir viens un tas pats. Ak, cik žēl, ka mana māja vēl nav gatava. Rīt pat būtu braukusi prom."
Viņas lūpas savādi drebēja, un bija skaidri redzams, ka tas nesaskan ar viņas niknajiem vārdiem. Jau nākamajā mirklī viņa sāka skaļi smieties, pavisam samulsinādama jau tā apjukušo Šeldonu.
"Es tikai gribēju jūs kaitināt. Ak, svētā vientiesība! Nu, smejieties taču, citādi sākšu domāt, ka esat uz mani dusmīgs, Nu, tā ir labi. Bet nē…" viņa rūpju pilnu balsi teica, "ja jums sāpīgi, tad nesmejieties. Jūs izskatāties tāds, it kā jums sāpētu zobi. Nu, nu, klusu. Jūs taču solījāties nestrīdēties ar mani, bet man ir pilnīgas tiesības būt nejaukai un ļaunai, cik vien patīk. Un es šīs tiesības, protams, izmantošu. Tūliņ pat. Un sākšu ar to, ka tikko redzēju jūsu kuģi "Fliberti-Džibetu". Nebūtu domājusi, ka tas ir tik liels kuģis. Tikai ārkārtīgi nekopts. Masti un citi piederumi pavisam ārpus kritikas. Vēl viens vētras brāziens - un noraus visus kuģa mastus. Kad mēs braucām kuģim garām, es skatījos Noa-Noa sejā. Viņš neko neteica, tikai pavīpsnāja. Un es viņu ļoti labi sapratu."