"Kapteinis ir pavisam drudža pārņemts," Šeldons paskaidroja. "Bez tam viņam bija jāatstāj stūrmanis Ugā, kur nosita manu komisionāru Oskaru. Viņš tagad ir viens pats baltais uz kuģa. Bet jūs labi zināt, cik nēģeri ir krietni jūrnieki."
Viņa palocīja galvu un nogrima domās, acīmredzot pūlēdamās tikt skaidrībā par kādu svarīgu jautājumu, un Šeldons lūdza uzlikt viņam uz šķīvja vēl gaļas konservus; ne tādēļ, ka viņam gribētos ēst, bet viņam patika noraudzīties viņas smalkajos un stiprajos pirkstos, uz kuriem nebija neviena gredzena, un bija patīkami redzēt, kā vijās viņas daiļā roka, izliekdamās no blūzes piedurknes. Uz viņas rokām vēl nebija redzama ne dzīsliņa. Pirksti no saules bija pavisam brūni un ļoti atgādināja zēna pirkstus. Kamēr Šeldons tā raudzījās uz viņu, viņš pēkšņi sajuta, ka atminējis kādu ilgi minētu mīklu. Jā, bez šaubām, viņš atradis atslēgu, kas atslēdz visus šīs neparastās, savādās būtnes noslēpumus. Saulē iedegušie bērna pirkstiņi visu izteica. Tādēļ nav ko brīnīties, ka viņa to tik bieži iedzen nepatīkamās situācijās. Viņš pret to izturas kā pret sievieti, bet viņa vēl pavisam nav sieviete, tā ir meitene, turklāt ar zēna niķiem; tā ir zēns bruncīšos, un viņas saulē iedegušie pirkstiņi tikai meklē, lai izdarītu ko tādu, ko dara visi zēni. Viņas ķermenis ir veikls un vingrs, stipriem muskuļiem, kas mīl peldēt un daudz ko citu darīt; viņas prāts ir drošs, bet drosme nesniedzas tālāk par zēna iegribām, sajūsminoties par raibām dēkām, šautenēm, revolveriem, kovboja cepurēm un vienkāršām, draudzīgām attiecībām ar vīrieti.
Kamēr viņš, vērīgi uz viņu raudzīdamies, to pārdomāja, viņam pēkšņi likās, ka ir iegājis savas dzimtenes baznīcā un dzird, kā dzied baznīcas zēnu koris. Viņā ir kaut kas no šiem puisēniem vai, pareizāk sakot, viņas balss atgādina tos. Arī viņā vēl nav skaidri sajūtams dzimums. Viņai ir sievietes miesa, bet bērna dvēsele. Par to nav daudz ko brīnīties, jo viņas dzīvē bijis tik maz tāda, kas varētu atmodināt viņas dzimuma jūtas. Māti viņa neatceras, un apkārtējie iespaidi, kādos viņa augusi, ir tēvs, Fons, kalpi, stingrā, pusmežonīgā dzīve. Viņa rotaļājusies ar zirgiem un šautenēm, viņas bērnistaba bijusi mežs un klajā laukā celta telts. Pansijā nodzīvotie gadi bijuši, kā viņa pati teica, cietumnieka trimdas gadi, pilni nebeidzamu ilgu pēc mājām un brīvas dzīves Havajā. Viņa augusi kā zēns, un viņā attīstīts zēna skats uz dzīvi. Tādēļ viņa tik ļoti neieredz "brunčus" un tā uztraucas par visām pieklājības manierēm un vispārpieņemtajām formām. Ar laiku, protams, arī viņa izaugs. Bet pagaidām vēl viss sievišķīgais viņā snauž neat- modināts.
Viņam cits nekas neatliek, kā neatkārtot agrākās kļūdas un izturēties pret viņu nevis kā pret sievieti, bet kā pret zēnu, kas viņa īstenībā arī ir… Neviļus viņam iekrita prātā: vai viņš nevarētu iemīlēt sievieti, kāda viņa kļūs tad, kad viņā atmodīsies viss sievišķīgais? Viņš jautāja sev: vai var to iemīlēt tādu, kāda viņa ir tagad? Jautājums palika bez atbildes, bet viņam bija jāatzīst, ka Džoanna nenoliedzami jau ieņēmusi zināmu vietu viņa dzīvē. To viņš sajuta dienā, kad nemiera pilns skatījās jūrā, gaidot viņu pārbraucam. Bet tad viņš atcerējās Berandas grūto finansiālo stāvokli un kļuva drūms un domīgs.
Pēkšņi viņš manīja, ka Džoanna tam kaut ko saka.
"Piedodiet," viņš it kā atjēdzās, "vai jūs ko teicāt?"
"Tātad jūs ne vārda neesat dzirdējis?" viņa apvainota attrauca. "Nu, to jau es zināju. Es teicu, ka "Fliberti-Džibets" ir ļoti nekopts, un rit, kad jūs to pienācīgā kārtā būsiet pateicis kapteinim Olsonam, lai viņš neapvainotos, es ņemšu savus tai- tiešus un mēs savedīsim kuģi kārtībā. Mēs to arī notīrīsim un noberzīsim kuģa virsu, kas apaugusi kā ar garu bārdu. Es to noskatījos, kad viļņi mētāja kuģi. Neaizmirstiet, ka man ir liela interese, lai kuģis būtu labā kartībā, jo tuvākā vai tālākā nākotnē gribu ar to braukt apskatīt salas. Un es braukšu visādā ziņā, kaut ari man būtu jāaizbrauc, nevienam nemanot."
Kamēr viņi, uz balkona sēdēdami, dzēra kafiju, Sātans sacēla velnišķīgu troksni un, skatīdamies uz vārtiem, šausmīgi rēja. Šeldons gāja lejā palūkot, kas tur notiek, un izglāba no Sātana nagiem līdz nāvei izbijušos melno, kuru atveda uz balkona.
"No kurienes tu esi?" viņš jautāja. "Kas ir tavs saimnieks? Un kā tu drīkstēji nākt šurp, kad saule jau norietējusi?"
"Es nāku no Baučera. No Portadamas pie mana saimnieka sabrauca vesels pulks karavīru. Ļoti daudz viņu, tie klīst apkārt."
Viņš izvilka no jostas papīra gabaliņu un pasniedza Šeldonam, kas to ātri pārlasīja.
"Tas no Baučera," viņš paskaidroja Džoannai. "Pekarda pēcteča, tā paša Pekarda, kuru nonāvēja paša ļaudis, atceraties, es jums par viņu stāstīju? Baučers raksta, ka no Portadamas pie viņa sabraukuši ap piecdesmit melno un apmetušies viņa krastā. Tie jau paguvuši nokaut pusduci viņa cūku un acīmredzot meklējot tikai iemeslu, kā iesākt kautiņu. Viņš baidās, ka šī melno banda neapvienojas ar tiem mežoņiem, kas izbēga no Lungas."
"Kas tad varētu notikt?" Džoanna jautāja.
"Tad Billi Pepam, faktorijas saimniekam, būs jāsūta Baučera vietā jauns aģents… Nemaz nezinu, ko lai dara. Es ļoti negribētu pamest jūs te vienu pašu."
"Nu tad es braukšu jums līdzi."
Viņš pasmaidīja un pakratīja galvu.
"Vismaz ņemiet manus taitiešus līdzi," viņa tam ieteica. "Viņi visi ir labi šāvēji, un neviens ne no kā nebīstas, izņemot Utami, bet arī viņš baidās vienīgi no spokiem."