Atskanēja zvans, piecdesmit melnie nesa uz krastu laivu un ielaida to ūdenī. Pie airiem nosēdās parastā komanda, Šeldons vadīja stūri, un Matauare ar trim citiem taitiešiem, šautenēm plecos un lādiņiem aiz jostas, sasēdās laivas priekšpusē.
"Bet man tik ļoti gribētos braukt jums līdzi!" Džoanna nopūtās, kad laiva atstāja krastu.
Šeldons palocīja galvu.
"Es taču neesmu sliktāka par vīrieti," viņa vēl uzsvēra.
"Jūs esat vajadzīga mājā," viņš atbildēja. "Lungas bēgļi var ierasties te, un, ja ne viens, ne otrs no mums nebūs mājā, tie izpostīs visu plantāciju. Uz redzi. Rīt no rīta būsim atpakaļ. Tas ir tikai divpadsmit jūdžu no šejienes."
Skatieniem pavadījusi laivu, Džoanna nāca atpakaļ uz māju. Viņai bija jāiet cauri melno mežoņu pūlim, kuri atnesa laivu uz krastu; tie stāvēja un dzīvi sarunājās par notikušo, ar saviem žestiem atgādinādami pērtiķu baru. Tie grieza viņai ceļu, bet, ejot cauri pūlim, viņa pēkšņi sajuta it kā nevarību un nespēku. Viņu te tik daudz! Neviens nevarētu tos aizkavēt, ja tie tagad bruktu viņai virsū un nonāvētu… Bet tūdaļ viņa atcerējās, ka, tiklīdz viņa iekliegsies, tai steigsies palīgā Noa-Noa un pārējie viņas ļaudis, no kuriem katrs atsver veselu duci nēģeru.
Kad viņa vēra vaļā vārtus, viens no melnajiem iznāca no pūļa un devās taisni pie viņas. Krēslā viņa nevarēja saredzēt, kurš tas bija. ,
"Ko tu gribi?" viņa asi noprasīja. "Kas tu esi?"
"Aroa," viņš teica.
Viņa pazina to, tas bija viens no abiem slimajiem, kurus viņa kopa slimnīcā; otrs slimais nomira.
"Es ieņēmu stipri daudz zāļu," Aroa turpināja.
"Jā gan, tādēļ tu tagad esi vesels," viņa atbildēja.
"Bet nu dodiet man tabaku, krietni daudz tabakas. Un katūnu. Arī delfīna zobus. Es gribu arī jostu."
Viņa ātri paskatījās uz to, domādama, ka tas smaida vai vīpsnā. Bet melnā seja bija drūma un nekustīga. Viņš bija gluži kails, tikai šauru lupatu ap gurniem, dažiem rotājumiem ausīs un baltu gliemežvāku vainagu sprogainajos matos. Miesa, kas nesen kā bija noziesta taukiem, spīdēja, un tumsā tam dzirkstīja acis kā meža zvēram. Aiz viņa ciešā virknē stāvēja tā biedri, no kuriem dažs klusi smējās, bet citi, drūmi klusēdami, skatījās uz Džoannu.
"Nu?" viņa prasīja. "Ko tu ar tik daudz mantām darīsi?"
"Es ieņēmu zāles," Aroa atbildēja. "Daudz zāļu ieņēmu. Samaksājiet man par to."
"Tā tik ir pateicība par labsirdību," viņa nodomāja. Galu galā izrādījās, ka Šeldonam bijusi taisnība. Aroa spītīgi gaidīja. Kaut kur tālu jūras līkumā uzšļāca gaisā lidojošā zivs. Mazs vilnītis, klusi čalodams, atsitās krastā. Kāds putns kā melna ēna aizskrēja pa gaisu nakts samtainajā klusumā. Džoanna sajuta sejā dzestru vēja pūsmu. Uzpūta krasta vējš.
"Ejiet visi savās teltīs," viņa teica un pagriezās uz vārtiem.
"Samaksājiet man," Aroa atkārtoja.
"Aroa, es tev teikšu, ka tu esi liels muļķis. Maksāt es tev nekā nemaksāšu. Un nu ej."
Bet melnais nekustējās ne no vietas, Džoanna juta, ka viņš nekaunīgi skatās uz to. Viņš teica:
"Es ieņēmu zāles. Samaksājiet. Tūliņ samaksājiet."
Melnā ietiepība viņu uztrauca, un Džoanna kļuva nepacietīga. Viņa atvēzējās un iesita tam tik stipri sejā, ka tas aizstreipuļoja atpakaļ pie saviem biedriem. Bet tie stāvēja un skatījās, un no viņu vidus iznāca vēl viens.
"Arī man samaksājiet."
Viņa acīs bija tas ļaunums un nemiers, ko Džoanna ne vienu vien reizi bija pamanījusi pērtiķu acīs. Viņš nevarēja izturēt viņas mierīgo skatienu un mulsa, bet viņa biezās lūpas bija cieši sakniebtas. Varēja redzēt mežoņa ciešo apņēmību.
"Par ko?" viņa prasīja.
"Es esmu Gugumi," viņš atbildēja. "Bovo bija mans brālis." Viņa atcerējās, ka Bovo bija no slimajiem, kas nomira.
"Un tad?"
"Bovo ieņēma zāles. Bovo nomira. Bovo bija mans brālis. Samaksājiet. Mans tēvs ir lielais vadonis Portadamā. Samaksājiet tūlīt pat."
Džoanna sāka smieties.
"Gugumi, tu esi tikpat liels muļķis kā Aroa. Bet kas tad man maksās par zālēm?"
To teikdama, viņa izgāja pa vārtiem un aizslēdza tos, ar to likdama saprast, ka uzskata jautājumu par izšķirtu. Bet Gugumi piespiedās pie vārtiem un nekautrīgi teica:
"Mans tēvs ir lielais vadonis. Man tu nedrīksti sist. Tev bail man sist."
"Ko? Man būs bail?" viņa jautāja, iekaisdama dusmās.
"Jā gan, tev būs ļoti bail man sist," Gugumi lepni atbildēja.
Un tai pašā mirklī viņa tam iesita pa seju. Sitiens bija tik stiprs, ka Gugumi sagrīļojās un gandrīz pakrita. Trakās dusmās viņš skrēja uz vārtiem, it kā gribēdams tikt iekšā, un viss pūlis draudīgi sakustējās. Džoanna ātri apķērās: viņas revolveris bija niedru būdiņā pie sienas, bet pietiktu viņai tikai iekliegties un viņas taitieši būtu tūdaļ klāt. Tātad viņa bija drošībā. Tādēļ viņa nekliedza, tikai pasvilpa Sātanu, reizē saukdama to arī vārdā: viņa zināja, ka Sātans ieslēgts istabā un nevar pie viņas atskriet. Bet melnie negaidīja ne mirkli. Mežonīgi kliegdami, tie metās bēgt kur kurais un drīz pazuda tumsā. Gugumi negribot devās tiem pakaļ, un Džoanna iegāja istabā. Tur viņa vispirms sāka skaļi smieties par notikušo, bet tad viņai sanāca tādas dusmas, ka pat asaras saskrēja acīs. Visu nakti tā bija nosēdējusi pie mirstošā Bovo, bet nu viņa brālis prasa, lai tam samaksā par viņa nāvi!
"Hu-u! Neprātīgie kustoņi!" viņa murmināja, pārdomādama, vai stāstīt Šeldonam par notikušo incidentu, vai arī labāk to noklusēt.
PORTADAMAS BANDA
"Un viss beidzās ļoti labi," Šeldons stāstīja, dzerot kafiju uz balkona. "Iesākumā Baučers baidījās pret tiem stingri nostāties, bet, kad mēs ieradāmies, viņš kļuva pavisam cits vīrs. Mēs organizējām šķietamu tiesas sēdi, un vecais diedelnieks Tel- pass padevās mūsu lēmumiem. Telpass ir viens no Portadamas vadoņiem, briesmīgs nelietis. Mēs viņu nosodījām par summu, kas desmitkārt pārsniedz nokauto cūku vērtību, un piespiedām, lai viņš ar savu bandu taisās, ka tiek. Tie ir gan salašņas. Viņu nav mazāk par sešdesmit vīru piecās lielās laivās, un tie gatavi kauties uz nebēdu. Tiem ir līdzi ap divpadsmit šauteņu, kas pēc likuma būtu jākonfiscē."