"Kādēļ jūs to neizdarījāt?" Džoanna jautāja.
"Lai vēlāk būtu jāpiedzīvo nepatikšanas ar komisāru? Viņš ir ļoti jūtīgs, kad lieta grozās ap viņa melno ganāmpulku, kā viņš sauc melnos mežoņus… Mēs piespiedām tos vākties prom, bet tie bija nobraukuši tikai dažas jūdzes un atkal izcēlušies malā. Šodien droši vien brauks mums garām."
Un tiešām, pēc divām stundām parādījās portadamiešu laivas. Neviens nebija pamanījis, kā tie iebraukuši jūras līkumā. Kalpi brokastoja virtuvē, arī strādnieki ēda savās teltīs, un Sātans svētlaimīgā mierā gulēja zem biljarda galda, pa miegam kaudamies ar mušām. Džoanna bija noliktavā, un Šeldons gulēja uz balkona šūpuļtīklā. Pēkšņi viņš kā pa sapņiem noģida, ka kaut kas nav labi, un tūdaļ bija augšā. Neizkāpdams no tikla un gandrīz nepakustēdamies, viņš skatījās lejā, sētā, un ieraudzīja, ka tur sanākusi apbruņotu mežoņu banda. Tie bija tie paši portadamieši, no kuriem viņš šorīt šķīrās, tikai tagad viņu bija krietni vairāk. Pūlī bija arī tādi, kurus viņš šorīt pie Baučera nebija redzējis.
Viņš izkāpa no tīkla un, tīši lēnām un miegaini žāvādamies, piegāja pie balkona margām. Un viņam ienāca prātā, ka tāds laikam ir viņa liktenis - mūžam stāvēt uz balkona un skatīties lejā uz melno mežoņu bariem, kurus viņam vajag nomierināt, savaldīt un sodīt. Tīši nevērīgi viņš apskatīja tos, bet patiesībā uzmanīgi un apdomīgi novērtēja pretinieka spēkus. Visi tie, kurus viņš te redzēja pirmoreiz, bija bruņojušies ar jaunākās sistēmas šautenēm. Nu jā, to viņš jau paredzēja; tie bija piecpadsmit no Lungas aizgājušie mežoņi. Bez tam portadamiešiem bija ap divpadsmit vecāku šauteņu, bet citiem mežoņiem bija rokās stopi ar bultām, pīķi, šķēpi, vāles un kara cirvji garos kātos. Krastā viņš ieraudzīja viņu šaurās un garās kara laivas, kuru augstie gali bija izgreznoti dīvainiem griezumiem un balto gliemežvāku vītnēm. Viss liecināja, ka tie ir tie paši mežoņi, kas Ugā nogalināja viņa komisionāru Oskaru.
"Ko jums te vajag? Pēc kā jūs te nācāt?" viņš prasīja un tai paša bridi zagšus raudzījās uz jūru, kur mirdzošajos viļņos šūpojās "Fliberti-Džibets". Uz kuģa nebija redzams neviens cilvēks, un arī laivas sānos nebija. Acīmredzot taitieši aizbraukuši laivā uz Belsunu ķert ar dinamītu zivis. Tātad viņš ir gluži viens viltīgā pūļa priekšā, bet visapkārt viss guļ tropu pusdienas tveicējošā klusumā.
Nesaņēmis atbildes uz savu jautājumu, viņš to atkārtoja vēlreiz, tikai daudz stingrākā balsī un mazliet ar dusmām. Melnie kā aitu bars uztraukti sakustējās, bet atkal neviens neatbildēja. Tikai visu acis, kaut ko gaidīdamas, raudzījās uz viņu. Kaut kam bija jānotiek, un viņi to gaidīja, kā vienmēr pūlis gaida, lai kāds iesāk, lai kāds sper pirmo soli, un tad varētu visi ķerties pie darba. Šeldons vērīgi raudzījās ikvienā viņu kustībā, meklēdams, kurš bq,s tas, kurš iesāks, jo tikai šie iesācēji un kūdītāji ir bīstami. Un viņš pamanīja taisni zem sevis šautenes stobru, kas tikko bija saredzams starp diviem mežoņiem, un tas cēlās arvien augstāk pret viņu. Šautene bija rokā nēģerim, kas stāvēja otrā rindā.
"Ko tu tur?" bargi un asi uzkliedza Šeldons, rādīdams ar roku tieši uz to nēģeri, tas nodrebēja un nolaida šauteni.
Vēl Šeldons bija stāvokļa kungs un domāja, ka tas viņam izdosies līdz galam.
"Prom no šejienes!" viņš pavēlēja. "Tūliņ visi prom. Ejiet uz jūru. Vai sapratāt?"
"Es gribu runāt," pēkšņi sacīja resns mežonis, uz kura spalvainajām krūtīm bija ilgi nemazgātu netīrumu kārta.
"Ā, tas esi tu, Telpas?" jautri viņu apsveica baltais. "Liec, lai tavi puiši iet prom, bet tu paliec te, parunāsimies."
"Viņi ir krietni un labi," mežonis atbildēja. "Lai viņi paliek."
"Nu, ko tu gribi?" jautāja Šeldons, pūlēdamies apslēpt piekāpšanos ar mākslotu nevērību.
"Tas ir mans dēls," teica vecais vadonis, rādīdams uz Gugumi, kuru Šeldons tūdaļ pazina. "Tava baltā Marija nav laba," Telpass turpināja. "Viņa iesita Gugumi pa galvu. Gugumi ir tikpat kā vadonis. Kad es miršu, Gugumi būs lielais vadonis… Baltā Marija iesita viņam pa galvu. Tas nav labi. Tu samaksā man par to daudz tabakas, daudz pulvera un katūna."
"Ak tu, vecais blēdi!" Šeldons teica. Pirms stundas viņš smējās par gadījumu, kuru Džoanna viņam jokodama atstāstīja, bet nu pats Telpass atnācis prasīt samaksu.
"Gugumi, ko tu te meklē?" Šeldons bargi vaicāja vadoņa dēlam. "Tūliņ ej pie citiem."
"Es palikšu," Gugumi izaicinoši atbildēja.
"Tava baltā Marija iesita viņam pa galvu," Telpass atkal iesāka. "Ja nemaksāsiet, nebūs labi. Kad es saku."
"Liec saviem puišiem iet prom," jau krietni niknākā balsī teica Šeldons. "Lai viņi iet uz krastu. Tad es ar tevi runāšu."
Grīda lēni ielīgojās, un viņš saprata, ka Džoanna iznākusi uz balkona, bet atpakaļ nedrīkstēja skatīties. Lejā bija par daudz šauteņu, un tās varēja pavisam negaidot sprāgt.
Balkons atkal nošūpojās; acīmredzot Džoanna atkal iegāja atpakaļ istabā, bet jau pēc īsa brīža viņa stāvēja tam līdzās. Nekad Šeldons nebija redzējis, ka viņa smēķē, un nekādi nevarēja saprast, kāpēc viņa tādā brīdī iedomājusies smēķēt. Bet tūdaļ saprata, ko tas nozīmē. Ātri uzmetis acis viņas rokām, tas ieraudzīja papīrā ietītu dinamīta patronu; viņš arī ieraudzīja pilnīgi pareizi atplūkāto Bikforda auklas galu, kurā bija ielikta vaska sērkociņa galviņa.