"Vai tu dzirdi, vecais nelieti! Saki savējiem, lai viņi tūliņ iet uz krastu. Pielūko, es ar jums te nejokoju."
"Es nejokoju," melno vadonis atbildēja. "Samaksā man par to, ka baltā Marija iesita Gugumi pa galvu."
"Es tūliņ kāpšu lejā un iesitīšu ari tev pašam pa galvu," teica Šeldons, grasīdamies lēkt pāri balkona margām.
Pūlis sakustējās un kurnēja. Vairāku šauteņu stobri bija pacelti pret balto. Džoanna lika aizdegtā papirosa galu pie degļa. Viena šautene izšāva, šāviens norībēja kā lielgabala grāviens, un Šeldons dzirdēja, kā viņam aiz muguras saplīst stikli. Tai pašā brīdī Džoanna svieda pūlim taisni vidū dinamītu ar sprāgstošo degli. Melnie šausmās metās bēgt uz visām pusēm, pamezdami visas savas šautenes. Sātans, izdzirdis šāvienu, gaudoja un plēsās, lai tiktu ārā. Džoanna dzirdēja to un steidzās izlaist suni. Traģēdija beidzās, un sākās komēdija.
Pamezdami šautenes un šķēpus, melnie meklēja glābiņu palmu zaros. Sātans kā neprātīgs trenkāja tos un rēja bez jaudas. Nekad viņam nebija izdevies plosīt un trenkāt tik daudzus melnos vienā reizē. Un viņš tos plēsa un koda, un dzina, kamēr pēdējais no melnajiem bija paslēpies augstu virs viņa galvas. Visi melnie sēdēja palmās, izņemot Telpasu, kas bija pārāk resns, smags un arī vecs un nevarēja tikt citiem līdzi. Viņš nekustēdamies gulēja ar seju uz zemi. Bet Sātans bija tik godprātīgs, ka zemē gulošu ienaidnieku neaizskāra; viņš kā viesulis drāzās no koka uz koku, riedams un gribēdams tikt klāt tiem, kuru kājas nokarājās drusku zemāk.
"Jums vajadzētu pamācīties mazliet labāk ielikt degli," Šeldons sausi teica Džoannai.
Viņa nicinoši paskatījās uz to.
"Vispirms, man nebija detonatora," viņa atbildēja, "un, otrkārt, vēl nav izgudrots detonators, kas varētu saspridzināt tādu lādiņu, jo tas bija tikai hlorīda pulverītis."
Viņa ielika mutē divus pirkstus un kā puika asi, griezīgi svilpa savus taitiešus. Šeldons saviebās, kā vienmēr, kad atskanēja šis svilpiens.
"Viņu te nav, tie aizbrauca ķert zivis," Šeldons teica. "Bet tur brauc Olsons. Viņš ir pamatīgs karavīrs, vajag tikai sākt. Paskatiet, kā viņš dzen airētājus, jo, viņaprāt, tie airē par daudz lēni."
"Bet kas tad nu būs?" viņa jautāja. "Jūs sadzināt medījumu kokos, bet nevar taču viņus tur atstāt visu nakti."
"Protams, ka nevar. Bet nu es viņus krietni pārmācīšu," sacīja Šeldons, iedams pie lielā zvana.
"Neraizējieties, gan būs labi," viņš turpināja, kad Džoanna to it kā gribēja apturēt. "Visi mani strādnieki, līdz pēdējam vīram, ir džungļu iemītnieki, bet šie te ir no piekrastes, un viņi cits citu bezgala neieredz. Redzēsiet, kas tas būs par joku."
Viņš pazvanīja, un drīz vien visi divi simti sanāca sētā. Sātanu ieslēdza atpakaļ istabā, kur viņš ļoti skaļi protestēja pret tādu netaisnību, bet strādnieki sastājās ap kokiem un sāka savu kara deju, mežonīgi lamādamies un draudēdami saviem niknajiem ienaidniekiem. Kapteinis Olsons ieradās, kad viss jandāliņš jau gāja vaļā. Viņam sākās drudzis, viņš gāja uz priekšu grīļodamies un tā drebēja, ka tikko varēja noturēt rokā šauteni. Viņa seja metās zila, un zobi klabēja. Pat tveicējošā saule nespēja viņu sasildīt.
"Es… ap-sē-ē-dī-šos un u-u-uz-ma-nī-šu viņus!" viņš nomurmināja. "V-velns lai parauj, vienmēr, kad notiek kāds jauks joks, mani ķer dr-drudzis. Ko jūs do-domā-jat darīt?"
"Vispirms savāksim šautenes."
Šeldons uzraudzīja, lai mājas kalpotāji un uzraugi salasītu pamestās šautenes, un sakrāva tās gubā pie balkona. Visjaunākās sistēmas šautenes, kuras tie bija nozaguši Lungā, Šeldons nolika pie malas. Vecās, aizvēsturiskās šautenes viņš vienkārši salauza, bet kara cirvjus, šķēpus un vāles uzdāvināja Džoannai.
"Ar to jūs varēsiet pavairot savu kolekciju," viņš smaidīdams teica, "un tā ir savā ziņā vienīgā, jo savākta tieši kaujas laukā."
Viņš sakūra krastā milzīgu ugunskuru, kur sakrāva visu, kas bija mežoņu laivās. Strādnieki visu, ko tur atrada, salauza un sasita, un stipri sabojāja arī pašas laivas, tad piebēra ar smiltīm un akmeņiem, aizveda tās līdz desmit asu dziļai vietai jūrā un nogremdēja.
"Desmit asis ir diezgan prāvs dziļums," Šeldons teica, kad viņi nāca atpakaļ uz mājām. "Viņi dabūs krietni norauties."
Bet pa to laiku sētā bija iesākušās īstas bakhanālijas. Kara dziesmas un dejas stipri pieņēmās, un strādnieki bija pārgājuši no lamām uz darbiem, tie sāka savus neaizsargātos un atbruņotos ienaidniekus bombardēt ar koku gabaliem, mietiem un lieliem akmeņiem. Bet ienaidnieki, pavisam septiņdesmit pieci briesmīgi cilvēkēdāji, stoiski izturēja uzbrukumu, atbildēdami uz to tikai ar gaudām un atriebības draudiem.
"Nu Malaitā šī sadursme izraisīs četrdesmit gadu karu," Šeldons smējās. "Bet man liekas, ka vecais Telpass nekad vairs neuzdrīkstēsies uzbrukt balto plantācijām."
"Ei, tu, vecais diedelniek," viņš vēl teica melno vadonim, kas sēdēja uz balkona beidzamā pakāpiena, nespēka dusmās kaut ko murminādams pie sevis. "Nu arī tavai galvai ies plāni. Mis Lakland, dodiet viņam reiz pa galvu. Tas viņam būs vislielākais pazemojums."
"Brr… viņš ir bezdievīgi netīrs. Labāk likšu viņu nomazgāt. Adamu-Adam, nomazgā to velnu. Dodiet šurp ziepes un ūdeni! Ielej ūdeni šai mucā. Ornfairi, aši šurp lūku vīšķi."
Taitieši, kuri tikko bija*pārnākuši no zivju zvejas un platām mutēm smējās, noskatīdamies jandāliņā, ar lielu patiku ņēmās sākt jaunu joku.
"Tambo! Tambo!" šausmu pārņemti, kliedza kokos sakāpušie cilvēkēdāji, redzēdami, kā viņu vadoni iebāž ūdens mucā un kā no viņa miesām noberž visus svētos netīrumus. Viņu acīs tā bija visbriesmīgākā svētuma zaimošana.