Vaijaberi atnesa saimniekam pārbaudei divus iedegtus lukturus. Baltais apskatīja tos, pārliecinājās, ka lukturi deg mierīgi un gaiši, un pamāja ar galvu. Vienu lukturi pacēla karoga kārts rājā, bet otru uzkāra uz balkona. Lukturiem vajadzēja rādīt ceļu kuģiniekiem. Ik vakarus tos apskatīja un uzkāra.
Atviegloti nopūzdamies, baltais atlaidās spilvenos. Dienas darbs bija galā. Blakus viņam bija šautene. Arī revolveris tepat pie rokas. Bija pagājusi kāda stunda. Visu šo laiku viņš nebija pat pakustējies. Viņš gulēja kā pusmiegā, pusletarģijā. Pēkšņi viņš pamodās un klausījās. Viņam likās, ka uz pretējā balkona kaut kas iečīkstējās. Istabai bija neregulāra sešstūra forma, kas atgādināja burtu L. Stūris, kurā stāvēja gulta, bija tumšs, bet istabas centrālajā daļā, taisni aiz stūra virs biljarda galda, spilgti dega griestu lampa, kuras gaisma netraucēja viņam guļu. Arī balkoni bija apgaismoti. Čīkstoņa atkārtojās, un viņš skaidri zināja, ka vairāki cilvēki kāpj augšā pa trepēm.
"Kas tur ir?" viņš bargi uzkliedza.
Māja, kas bija celta pēdu divdesmit virs zemes, nolīgojās no bēgošo cilvēku soļiem.
"Tomēr! Viņi paliek jau pārāk droši," baltais norūca. "Kaut kas jādara."
Pār Malaitu pacēlās pilns mēness un meta savus starus uz Berandu. Klusajā gaisā viss bija kā sastindzis. No slimnieku barakām vāji atskanēja slimo vaidi. Niedrāju teltīs ap divi simti cilvēkēdāju sprogainām galvām gulēja smagā miegā pēc grUtās darba dienas. Tikai daži, galvas pacēluši, klausījās, kā viens no viņu biedriem lādējās un lamāja balto cilvēku, kas nekad negulēja. Uz mājas četriem balkoniem dega lukturu uguns, bet istabā gulēja baltais cilvēks ar šauteni un revolveri līdzās; viņš vaidēja un svaidījās pa gultu, tikai brīžam iekrizdams nemierīgā miegā.
KAUT KAS NOTIEK
Nākamajā dienā Deivids Šeldons pārliecinājās, ka viņam % kļūst ļaunāk. Viņš bija vēl vairāk savārdzis, tas bija skaidri redzams, bez tam parādījās citi ļauni simptomi. Viņš iesāka apstaigāt slimniekus cerībā, ka pamanīs pretestību un varēs vainīgos pienācīgi sodīt. Tas bija noteikti vajadzīgs. Stāvoklis, kāds plantācijā bija radies pēdējās dienās, būtu bīstams arī tad, ja viņš justos gluži vesels. Kur nu vēl tagad, kad viņš pats tikko varēja turēties kājās. Melnie ar katru dienu kļuva ļaunāki un izaicinošāki, un viņu parādīšanās naktī pie dzīvojamās ēkas, kas ir viens no smagākajiem noziegumiem, bija draudīga zīme. Vēl tikai drusciņ vairāk izdevības, un tie saņemsies un nogalinās viņu, ja viņš tiem neliks aiz auss un no jauna neierakstīs ar ugunīgām zīmēm viņu tumšajās dvēselēs, ka baltais cilvēks ir viņu kungs un pavēlnieks.
Bet no slimnieku apgaitas viņš pārnāca pavisam vīlies: nebija neviena gadījuma, kur varētu kādu no melnajiem sodīt par nepaklausību vai bezkaunību, kaut no epidēmijas sākuma tādu gadījumu katru dienu bija diezgan. Tas bija savādi. Redzams, ka melnie kļuvuši uzmanīgāki. Šeldons nožēloja, ka naktī nenogaidīja, kad pārdrošnieki būtu ielauzušies pie viņa. Tad viņš butu vienu vai divus nošāvis, un tā būtu citiem laba mācība, kuru tie ilgi atcerētos, tā būtu asinīm samaksāta mācība. Viņš bija viens pret diviem simtiem un ļoti baidījās, ka slimība var viņu pavisam novārdzināt, un tad viņš būs pilnīgi melno varā. Viņš jau iztēlojās šausmīgo ainu, kā melnie sagrābj savās rokās plantāciju, izlaupa noliktavas, nodedzina ēkas un bēg prom uz Malaitu, un kā viņa paša galva, saulē izkaltēta un dūmos izžāvēta, rotā kādas cilvēkēdāju būdas priekšu. Ja šodien neieradīsies "Džessi", viņš domāja, tad viņam kaut kas jādara.
Tikko nozvanīja zvans, vēstīdams, ka iesākas darbs, kad pie Šeldona kāds ienāca. Šeldons gulēja uz verandas, kur bija licis iznest savu kušeti, un redzēja, ka jūras līkumā iebrauc laivas un piestāj pie krasta. Četrdesmit mežoņu, apbruņojušies ar šķēpiem, stopiem un rungām, apstājās pie vārtiem, pa kuriem ienāca iekšā tikai viens no viņiem. Viņi zināja, kāds Berandā likums, kā katrs no vietējiem zināja, kāds katrā plantācijā likums, kaut arī tālu izstieptajās Zālamana salās bija vairākas plantācijas. Ienācējs gāja taisni uz salas dzīvojamo ēku, un Šeldons pazina to: tas bija Sili, Belsunas ciemata vadonis. Mežonis nenāca augšā uz balkona, bet godbijīgi palika lejā stāvot un no turienes sāka runāt ar "lielo balto saimnieku".
Sili bija gudrāks par citiem vietējiem, bet šī atšķirība tikai spilgtāk norādīja, cik zema savā attīstībā ir mežoņu cilts, pie kuras viņš piederēja. Viņa mazajās ačelēs, kas bija stipri tuvu viena pie otras, spīdēja cietsirdība un ļauna viltība. Viss viņa apģērbs bija lupata ap gurniem un ādas josta. Perlamutra gliemežvāka rota, kas karājās degunā līdz pat zodam un traucēja runāt, bija tikai greznumlieta, bet izdurtajiem caurumiņiem ausu ļipiņās bija arī praktiska nozīme: tur melnie nēsāja pīpi un tabaku. Aplauztie zobi bija gluži melni no beteļa zīšanas, un Sili lāgiem izspļāva ārā šā stāda sulu.