Džoanna ieskrēja istabā un iznesa baltu audekla gabalu, kurā ātri ietina veco Telpasu, kad viņš tīrs un spīdošs izkāpa no mucas; vēl ilgi viņš spļaudījās, jo bija sarijies ziepju ūdeni, kad Noa-Noa to cītīgi berza un vāļāja pa mucu.
Kad Telpass bija nomazgāts, kalpi atnesa važas, un Lungas bēgļus citu pēc cita sauca no kokiem lejā un pa diviem kopā saslēdza važās. Gugumi par dumpīgo rīcību līdz vakaram ieslēdza cietumā, bet citus strādniekus veselu dienu atsvabināja no darba. Kad tie atstāja sētu, Šeldons beidzot atļāva portadamiešiem kāpt no kokiem lejā. Viņš ar Džoannu līdz pašam vakaram, balkona ēnā sēdēdami, noskatījās, kā mežoņi cēla laukā nogremdētās laivas un, līzdami ūdenī, izmeta no tām smiltis un akmeņus. Tikai krēslai metoties, tie varēja braukt tālāk, airējot ar dažiem salauztiem airiem, kas vēl bija lietojami. Sāka pūst krasta vējš un "Fliberti-Džibets" devās uz Lungu, aizvezdams izbēgušos strādniekus, kas bija te sagūstīti.
12
MISTERS MORGANS UN MISTERS RAFS
Šeldons bija plantācijā, kur rīkoja tilta būvi, kad jūras līkumā izmeta enkuru burinieks "Malakula" un krastā izkāpa divi vīrieši. Ar īsta jūrnieka interesi Džoanna vēroja, kā tie nolaida buras un ielaida ūdenī nelielu laiviņu, un, kamēr kalps aizgāja saukt Šeldonu, viņa pati saņēma viesus, lika tiem atnest viskiju ar zelteri un kavēja viņiem laiku.
Varēja manīt, ka tie abi jūtas neveikli viņas klātbūtnē, un Džoanna vēroja viņu ziņkāros skatus, ar kuriem tie viņu nemanot uzlūkoja, it kā vērtēdami un nesaprazdami, kas viņa ir par putnu. Džoanna pirmoreiz sajuta, ka tiešām nav gluži normāli, ja viņa paliek Berandā.
Arī viņa nesaprata, kas tie tādi varētu būt. Tie neizskatījās ne pēc jūrniekiem, ne pēc lieltirgotājiem, cik nu viņa pazina jūrniekus un lieltirgotājus. Arī tas bija skaidri redzams, ka tie nav no inteliģences aprindām, kaut arī uzvedās gluži pieklājīgi un nevarēja pat noliegt zināmu augstāko aprindu spozmi. Katrā ziņā tie bija kaut kādi veikalnieki. Bet kādas darīšanas viņiem varēja būt Zālamana salās un kas viņiem licis braukt taisni uz Berandu? Vecākais no viņiem, misters Morgans, bija
liela auguma vīrs, bronzas seju, lielām ūsām, un runāja zemā, aizsmakušā balsī. Otrs no tiem, misters Rafs, bija maza auguma, augstprātīgu ģīmi, nervozām rokām un ūdeņainām, pelēkām acīm. Viņš runāja ar akcentu, kas mazliet atgādināja Londonas aušīgos modes kungus, bet nemaz neizskatījās pēc tāda modes aušas, kādus Džoanna bija agrāk redzējusi. Lai tie 1 būtu kas būdami, katrā ziņā tie ir naudīgi cilvēki, kas paši sev izlauzuši dzīvē ceļu. Bet reizē viņa arī sajuta, ka, lai Dievs pasargā kādam nonākt viņu rokās: veikala lietās tie droši vien žēlastības nepazīst.
Kad ienāca Šeldons, viņa ļoti uzmanīgi vēroja viņa seju un saprata, ka viņam nav nekāda prieka par abiem viesiem. Bet acīmredzot vajadzība spieda ar tiem runāt, un, jo ātrāk, jo labāk, jo pēc pāris vispārīgām frāzēm viņš tos tūdaļ veda sev līdzi smacīgajā kantorī. Vēlāk viņa prasīja Lalaperu, kurp tie aizgājuši.
"Daudz staigā, visu apskata," Lalaperu atbildēja. "Skatās kokus, zemi zem kokiem, tiltus apskata, žāvētavu, upi, laivas, visu, visu."
"Kas tie ir par vīriem?" Džoanna jautāja.
"Tie ir lieli kungi starp baltajiem," vairāk nekā Lalaperu nespēja pastāstīt.
Džoanna nodomāja, ka tie ir kaut kādas svarīgas personas Zālamana salās un plantācijas apskate un grāmatvedības pārbaude nav nekāda labā zīme.
Pusdienas ēdot, viņa nedzirdēja ne vārda, kas liktu noprast viņu brauciena mērķi. Tie runāja tikai par vispārīgām lietām. Bet Džoanna tomēr pamanīja, ka Šeldons ir izklaidīgs, uztraukts, un šad tad manīja viņa acīs neparastu izteiksmi. Pēc kafijas viņa aizgāja uz savu būdiņu, bet vēl ilgi pēc pusnakts dzirdēja uz balkona runājam un redzēja, kā tumsā iemirdzas papirosu uguntiņas. Nākamajā rītā viņa piecēlās ļoti agri, bet tie jau bija prom apskatīt plantāciju.
"Kā tev liekas, ko tas nozīmē?" viņa prasīja Vaijaberi.
"Saimnieks Šeldons drīz beigs savu darbību uzņēmumā," viņš atbildēja.
"Bet kā tev liekas?" viņa prasīja Ornfairi.
"Saimnieks Šeldons brauks uz Sidneju. Tā es domāju. Pavisam aizbrauks un Berandā vairs nestrādās."
Visu dienu turpinājās plantācijas apskate un noslēpumainās apspriedes; un visu dienu "Malakulas" kapteinis sūtīja krastā ziņnešus citu pēc cita, lai abi džentlmeņi pasteidzas. Bet tikai pievakarē tie abi aizgāja uz laivu un arī tad vēl tūliņ nebrauca prom, bet veselu stundu krastā sarunājās ar Šeldonu. Acīmredzot Šeldons nepiekāpās, bet abi svešinieki viņam nepiekrita. Džoanna to skaidri redzēja.
"Kas ir?" viņa pa jokam jautāja, kad tie sēdās ēst pusdienas.
Viņš paskatījās uz to un pasmaidīja, bet smaids bija vārgs un samākslots.
"Nudien," viņa turpināja, tīšām lauzīdama angļu valodu pa vietējo iedzīvotāju modei. "Runāt ļoti daudz. Saule viņš lēkt, tie runāt, runāt. Saule viņš rietēt, tie runāt, runāt visu laiku, runāt ļoti daudz. Kas vārds tie runāt ļoti daudz?"
"Nekā sevišķa." Viņš paraustīja plecus. "Viņi grib no manis nopirkt Berandu, tas ir viss."
"Nekā, man liekas, ka. tur ir kas vairāk. Jūs pats gribējāt viņiem Berandu pārdot. Vai tā nav?"
"Tiešām nē, mis Lakland. Es jums saku, man nepavisam negribas pārdot plantāciju."
"Nestrīdēsimies pa tukšo. Runāsim skaidri. Jums ir kādas grūtības. Es to redzu. Es taču neesmu akla. Nu, sakiet man, kas ir? Varbūt es varu jums… palīdzēt, dot kādu padomu vai…"