Iestājās klusums, bet Šeldons acīmredzot kaut ko domāja, ne tik daudz par to, vai sacīt viņai, kā par to, kā iesākt.
"Es taču esmu amerikāniete," viņa turpināja, "Bet mums, amerikāņiem, visiem ir kāda sajēga par darījumiem. Esam to mantojuši no tēvu tēviem. Man šī īpašība diez ko nepatīk, tomēr zinu, ka man tā piemīt, katrā ziņā vairāk nekā jums. Nu, apspriedīsimies kopā un centīsimies rast kādu izeju. Cik jūs esat parādā?"
"Mazliet vairāk kā tūkstoš mārciņu sterliņu nelielos vekseļos. Bez tam nākamnedēļ trīsdesmit maniem strādniekiem beidzas līgums, un tiem būs jāizmaksā katram pa desmit mārciņām sterliņu. Bet kādēļ es jums to visu stāstu? Tiešām…"
"Sakiet, cik Beranda ir vērta? Tāda, kāda tā patlaban ir?"
"Cik Morganam ar Rafu patiks par to dot." Bet, pamanījis, ka viņa apvainojas, viņš steidzās konkretizēt. "Mēs ar Gijo te ieguldījām astoņus tūkstošus mārciņu sterliņu, nerunājot par mūsu darbu un laiku. Beranda ir laba plantācija un ir vairāk vērta. Bet tā sāks kaut ko ienest ne agrāk kā pēc trim gadiem. Un tādēļ mēs ar Gijo iesākām tirgoties un vākt strādniekus. "Džessi" un fabrikas sedza mūsu kārtējos izdevumus."
"Un cik jums dod Morgans ar Rafu?"
"Parādu nomaksu un vienu tūkstoti skaidrā naudā."
"Blēži!" viņa iekliedzās.
"Nemaz, viņi ir tikai smalki veikalnieki. Kā viņi paši teica: katra lieta ir tik daudz vērta, cik par to ar mieru maksāt."
"Un cik naudas jums vajag, lai vēl trīs gadus noturētos Berandā?" Džoanna jautāja.
"Divi simti strādnieku pa sešām mārciņām gadā ir trīs tūkstoši seši simti mārciņu. Tas ir pats svarīgākais tēriņš."
"Tomēr krietni dārgi iznāk šie "lētie" strādnieki. Trīs tūkstoši seši simti par cilvēkēdāju bandu! Bet Beranda katrā ziņā ir solīda drošība. Jūs varētu braukt uz Sidneju un, ieķīlājot plantāciju, dabūtu to naudu bankā."
Viņš pakratīja.galvu.
"Nē, par šejienes plantācijām bankas nedod ne graša. Tās ir bieži zaudējušas. Ticiet, ka man ļoti negribas šķirties no Berandas, ne tik daudz manis paša, kā Gijo piemiņas dēļ. Viņš bija ļoti iemīlējis Berandu. Viņš bija ārkārtīgi neatlaidīgs cilvēks un nemūžam nebūtu pieļāvis, ka būtu uzvarēts. Arī man tas ir ļoti nepatīkami. Mēs ar Gijo netikām īsti uz priekšu, bet cerējām, ka ar "Džessi" palīdzību kaut kā izkulsimies."
"Bez šaubām, jūs abi esat bijuši lieli neprašas. Tomēr jums nav nekādas vajadzības pārdot Berandu Morganam ar Rafu. Ar nākamo kuģi es braukšu uz Sidneju un atvedīšu jums no turienes burinieku. Lietotu burinieku tur var nopirkt par pieciem sešiem tūkstošiem dolāru…"
Viņš protestēdams pacēla roku, bet viņa to atraidīja un turpināja:
"Varbūt pie tās pašas reizes man, atpakaļ braucot, izdosies dabūt kravu. Bet katrā ziņā jums būs burinieks "Džessi" vietā. Paturot to prātā, jūs varat rīkoties tālāk, lai buriniekam būtu tūdaļ darbs, kad to pārvedīšu. Es palikšu par jūsu kompanjonu, par Berandas līdzīpašnieci, cik man ir kapitāla. Jūs jau zināt, ka man ir vairāk nekā piecpadsmit tūkstošu mārciņu sterliņu. Mēs tūliņ sastādīsim līgumu, protams, ja esat ar mieru, bet esmu pārliecināta, ka manu priekšlikumu neatraidīsiet."
Viņš paskatījās uz to, labsirdīgi smaidīdams.
"Jūs zināt, ka visu garo ceļu no Taiti braucu šurp ar nolūku kļūt par plantācijas īpašnieci," viņa pūlējās Šeldonu pārliecināt. "Jūs zināt, kādi bija mani nodomi. Tagad esmu tos mazliet mainījusi, un tas ir viss. Es domāju, ka labāk palikt par Berandas līdzīpašnieci ar izredzi saņemt ienākumus jau pēc trim gadiem, nekā dibināt jaunu plantāciju Parisulajā un gaidīt septiņus gadus."
"Bet to… to… burinieku…" Šeldons samulsa un apklusa.
"Nu, tālāk."
"Vai jUs nedusmosieties?" viņš jautāja.
"Nē, nē. Tā taču ir darījuma saruna. Turpiniet."
"Jūs… hm… vai Jūs pati gribat to vest šurp… Vārdu sakot, vai jūs pati gribat būt par burinieka kapteini un… braukt uz Malaitu strādniekus vākt?"
"Protams! Tā mēs ietaupīsim kapteiņa algu. Pēc līguma, ko noslēgsim, jūs saņemsiet pārvaldnieka un es kapteiņa algu. Tā ir gluži vienkārša lieta. Ja nebūsiet ar mieru, ka kļūstu par jūsu kompanjoni, es tik un tā nopirkšu Parisulaju un arī kuģi, tikai daudz mazāku, un pati būšu tā kapteinis. Kāda tur starpība?"
"Starpība? Starpība ir milzīga. Ja nopirksiet Parisulaju, jūs būsiet pati sev kungs. Ja tad jūs gribētu kaut vai par cilvēkēdāju palikt, tas uz mani neattiektos un man nebūtu ne mazākās tiesības iejaukties jūsu lietās. Bet, ja jūs paliktu Berandā par manu kompanjoni, tad man, bez šaubām, jāuzņemas atbildība arī par jums. Un kā savam kompanjonam es jums nevaru atļaut būt par kuģa kapteini, kas brauc strādniekus vākt. Tas nav iespējams, tāpat kā es to neatļautu ne savai māsai, ne sievai…"
"Bet es taču, paldies Dievam, nemaz nedomāju kļūt par jūsu sievu, tikai par kompanjoni."
"Galu galā tas viss ir neprāts," viņš stūrgalvīgi nepiekāpās. "Iedomājieties tikai, kāds tad būs stāvoklis: vīrietis un sieviete, abi jauni cilvēki, dzīvo vientuļā plantācijā un tur kopā saimnieko… Vienīgā praktiskā izeja būtu, ja mēs varētu salaulāties…"
"Es jums piedāvāju praktisku kopdarbību, nevis laulību," viņa to naidīgi un salti pārtrauca. "Es gribētu zināt, vai pasaulē ir kāds vīrietis, kas gribētu skatīties uz mani kā uz savu biedru?"
"Bet Jūs taču tomēr esat sieviete," viņš teica, "un starp cilvēkiem, nenoliedzami, ir savi noteikumi, zināmas jūtas…"
Viņa uzlēca kājās un piecirta kāju pie zemes.
"Vai zināt, ko es gribu jums teikt?" viņa jautāja.
"Zinu." Viņš smaidīja. "Jūs gribat teikt: nolādētie brunči!"
Viņa noskumusi palocīja galvu.