"Jā, taisni tā. Bet, kad jūs to sakāt, tas skan pavisam citādi, it kā arī jūs būtu ar mieru nolādēt to, ka esmu sieviete; protams, tikai manis dēļ… Nu labi, es iešu gulēt. Lūdzu pārdomājiet manu priekšlikumu un rīt no rīta atbildiet man. Tagad vairs nav vērts turpināt sarunu. Jūs mani par daudz kaitināt. Jūs esat ļoti bailīgs muļķis. Lai jūsu nodomi būtu cik godīgi būdami, bet, ja citi jūsu rīcību var kritizēt, tad jūs to vairs nedrīkstat darīt. Jūs daudz vairāk domājat pats par savām sajūtām nekā par manām jūtām. Jūs esat bailīgs, tāpat kā visi vīrieši, un tādēļ cenšaties maskēt savas bailes un saucat to par bruņnieciskumu. Es pateicos Dievam, ka neesmu piedzimusi par vīrieti. Arlabunakti. Pārdomājiet manu priekšlikumu un metiet visas tās muļķības pie malas. Berandai vajadzīga enerģiska roka, īsti amerikāniska uzņēmība. Jūs nezināt, ko tas nozīmē. Jūs jau savā darbā esat tīrais slaists. Bez tam arī noguris. Bet es esmu atbraukusi ar svaigiem spēkiem. Ļaujiet man palikt par jūsu kompanjoni, un jūs redzēsiet, ka es
Zālamana salās sapurināšu visus vecos kaulus. Atzīstieties, ka arī jūs esmu krietni sapurinājusi."
"Kā nu ne," viņš atbildēja, "kā nu bez tā. Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis tādas lietas, kā nupat no jums. Ja kāds būtu teicis, ka man vajadzēs to visu mierīgi noklausīties… N-jā, es atzīstos, ka esat krietni sapurinājusi manus vecos kaulus."
"Bet tas vēl ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ka sacelšu kājās visus jūsu zālamaniešus," viņa tam centās iestāstīt, sniegdama roku. "Arlabunakti. Un rīt no rīta, lūdzu, dodiet man prātīgu atbildi."
13
JAUNĪBAS LOĢIKA
"Es gribu zināt, vai tā ir vienkārši ietiepība, vai arī tiešām gribat palikt par plantācijas īpašnieci Zālamana salās?" jautāja Šeldons nākamajā rītā pie brokastu galda.
"Bet es gribētu, lai jūs labāk saprastu manu stāvokli," Džoanna atbildēja. "Nekad neesmu satikusi vīrieti ar tik stūrgalvīgiem un aizspriedumainiem uzskatiem kā jūs. Nu sakiet man, veselā saprāta vārdā, un… taisnības labā, kādēļ Jūs negribat saprast, ka neesmu tāda sieviete kā tās, ko līdz šim esat saticis, un kādēļ jūs negribat pret mani tā izturēties? Jums vajag saprast, ka es nedomāju tā kā viņas. Es atbraucu šurp pati ar savu burinieku, lai nopelnītu sev maizi, un pati biju kapteinis, lūdzu, neaizmirstiet to. Jūs to ļoti labi zināt, jo es jums to tik daudzreiz esmu stāstījusi… Es gribu īstenot dzīvē sava tēva nodomus, tāpat kā, piemēram, jūs cenšaties īstenot līdz galam Gijo plānus. Tēvs bija nodomājis braukt un braukt, kamēr atradīs piemērotu salu, kur nodibināt plantāciju. Viņš nomira, bet es meklēju tālāk, kamēr atbraucu šurp. Mans burinieks," viņa paraustīja plecus, "guļ jūras dibenā. Tālāk braukt un meklēt es vairs nevaru. Tādēļ palieku te. Bet par plantācijas īpašnieci es visādā ziņā palikšu."
"Redziet," viņš iesāka, bet viņa to pārtrauca:
"Es vēl neesmu beigusi. Kad domāju par savu uzvešanos, sākot no tā brīža, kad pirmoreiz izkāpu jūsu krastā, līdz pat pēdējam mirklim, man jāatzīst, ka neesmu jūs maldinājusi par saviem nodomiem, ne arī par to, kas tāda esmu un ko gribu. No paša sākuma jums vaļsirdīgi visu izteicu, biju tāda, kāda esmu. Es jums izteicu visus savus nodomus. Bet nu jūs mierīgi sakāt, ka nezināt, vai tiešām gribu palikt par plantācijas īpašnieci vai arī tā ir tikai ietiepība, izlikšanās un kaprīze. Atļaujiet man jums arī šoreiz pateikt, un tā būs pēdējā reize, ka es patiesi, visā nopietnībā, esmu nodomājusi palikt par plantācijas īpašnieci un par tādu arī kļūšu, vienalga, vai jūs tam piekritīsiet vai ne. Vai esat ar mieru, ka kļūstu jūsu kompanjons?"
"Bet vai jūs tiešām nesaprotat, ka uz mani skatīsies kā uz vislielāko muļķi visā Okeānijā, ja pieņemšu par kompanjonu tik jaunu meiteni kā jūs?" viņš jautāja.
"Nē, nepavisam nesaprotu. Nu redziet, atkal jūs zūdāties, ko par jums domas visi idioti un pļāpas, kas vienmēr un visur redz ļaunu. Varētu domāt, ka, dzīvojot Berandā, jums vajadzēja iemācīties paļauties pašam uz saviem spriedumiem un uz to, ko teiks jūsu paša sirdsapziņa, bet nemeklēt morālu atbalstu pie kura katra Okeānijas žūpas vai diedelnieka."
Viņš pasmaidīja un teica:
"Tas ir visļaunākais, ka ar jums nav iespējams strīdēties. No jūsu lūpām skan jaunības loģika, bet to nespēj apgāzt nekādi argumenti. Reālā dzīve gan to spētu, bet jaunības loģikā tai nav vietas. Tikai tad jaunie cilvēki tiek pārliecināti, kad viņi cenšas dzīvot ar to saskaņā. Tas ir vienīgais ceļš, kā mācīties un pareizāk rīkoties."
"Un kādēļ tad nepamēģināt?" viņa atbildēja. "Nekāds ļaunums jau tas nebūs."
"Tā jau ir tā lieta, ka tas ir gan ļaunums. Dzīve bez žēlastības salauž šo jaunības loģiku, bet salauž līdzi arī daudzas jaunas sirdis. Ar ko, piemēram, beidzas platoniska draudzība un visas tādas lietas? Teorētiski jau viss ir ļoti skaisti, bet praktiskā dzīvē nenovēršami iznīkst un sabrūk. Es pats reiz visam tam ticēju. Tādēļ jau arī esmu te, Zālamana salās."
Džoanna bija nepacietīga, Šeldons redzēja, ka viņa nespēj to saprast. Viņai dzīve vēl bija vienkārša un skaidra. Tā bija pati jaunība ar tās tīrajiem un neaizskartajiem uzskatiem un stūrgalvīgajiem spriedumiem. Šai sievietes ķermenī mājoja zēna dvēsele. Raudzīdamies viņas piesarkušajā, pietvīkušajā sejā, uz viņas biezajām matu pīnēm, kas kā vainags vijās ap viņas nelielo galviņu, uz viņas apaļīgajām ķermeņa līnijām, kas bija skaidri saredzamas zem viņas pašas šūtajām drēbēm, lūkojoties viņas acīs, kas bija kā zēna acis zem mierīgām, līdzenām uzacīm, raugoties viņā, Šeldons brīnījās, kas tā par likteņa ironiju, ka šī brīnišķīgā sieviete negrib būt sieviete? Velns lai parauj, kādēļ tad viņa nav ar sarkaniem matiem, šķielējošām acīm un zaķalūpu?