"Pieņemsim, ka patiesi paliekam kompanjoni," viņš sacīja, sajuzdams bailes, kad bija to izteicis, bet reizē arī tīkamu dīvainu prieku. "Ar ko tā lieta beigsies? Vai nu es iemīlēšu jUs, vai arī jūs mani. Ziniet, ka tāds pastāvīgs tuvums ir ļoti bīstams. Pa lielākai daļai jau taisni šis tuvums ir tas, kas sagrauj jaunības loģiku."
"Ja jūs domājat, ka esmu atbraukusi uz Zālamana salām apprecēties," viņa ļoti naidīgi iesāka, bet tad savaldījās un daudz mierīgāk turpināja: "Ja jau tas būtu mans nolūks, tad pie mums, Havaju salās, ir labāki vīrieši nekā te. Ir gan savādi, ka jūs visu laiku virzāt sarunu tikai uz vienu tēmu; šķiet, ka jums irn ļoti netīra fantāzija…"
Viņa samulsa un apklusa. Šeldona seja pietvīka, tad pēkšņi nobāla. Acīmredzot viņš bija ļoti noskaities. Viņa izdzēra kafiju un piecēlās, sacīdama:
"Es pagaidīšu, kad jums būs labāks garastāvoklis, tad turpināsim sarunu. Ar jums grūti sarunāties. Jūs ārkārtīgi ātri skai- šaties. Vai iesiet peldēties? Tūliņ sāksies paisums."
"Ja viņa būtu vīrietis, es izsviestu viņu no plantācijas ar visiem viņas taitiešiem, laivu, dolāriem un visu, kas viņai ir," viņš norūca, kad viņa jau bija no istabas laukā.
Bet tā jau bija tā problēma, ka viņa nebija vīrietis. Kur gan viņa paliktu un kas notiktu ar viņu?
Viņš piecēlās un aizsmēķēja papirosu. Un ieraudzīja viņas kovboja cepuri un revolveri, kas karājās pie sienas. Tie arī pie visa līdzvainīgi. Patiesībā viņam nemaz negribas, lai viņa aizbrauc! Galu galā viņa taču vēl ir tīrais bērns, nav vēl pieaugusi. Tādēļ viņas loģika ir tik stūrgalvīga un nepiekāpīga. Tā ir jaunības loģika, bet dažreiz var būt ļoti nepatīkama. Lai būtu kā būdams, bet reiz par visām reizēm jānolemj: nekad neiekaist, savaldīties, lai viņa saka ko sacīdama. Nevajag aizmirst, ka viņa ir bērns… Viņš smagi nopūtās. Bet kādēļ gan tāds bērns mīt tik brīnišķīgā sievietē!
Kamēr viņš stāvēja un skatījās uz viņas cepuri, apvainojums pavisam izgaisa, un pēkšņi viņš juta, ka domā par to, kā rīkoties, lai viņa varētu palikt Berandā? Vai tiešām nav nekādas izejas? Atvest viņai pavadoni! Kādēļ ne? Protams. To var izdarīt jau ar pirmo kuģi, kas nāks no Sidnejas. Protams, ka to var…
Viņa pārdomas iztraucēja viņas plūstošie smiekli. Viņš piegāja pie stikla durvīm, pa kurām varēja redzēt, kā viņa skrien uz krastu. Aiz viņas skrēja divi taitieši, Papegara un Maga- mimi, abi spilgti sarkanos lava-lava un lieliem nažiem aiz jostas. Vēl viens piemērs, cik viņa dīvaina. Lai kā viņš lūdzis, centies pārliecināt un brīdinājis, ka jūrā ir haizivis, viņa tomēr iet peldēties jebkurā laikā, un viņš bija ievērojis, ka vislabprātāk viņa iet peldēties tūliņ pēc ēšanas.
Viņš skatījās, kā viņa ielēca ūdenī no nelielā plosta gala, ar galvu uz leju kā zēni, un kā viņa peldēja jūrā, rokām spēcīgi šķeldama ūdeni. Abās pusēs viņai peldēja viņas miesassargi, metrus trīs no tās. Šeldons diezin kā nepaļāvās uz viņu spēku un veiklību, ja uzbruktu izsalkusi haizivs, kaut gan bija pilnīgi pārliecināts, ka tie varonīgi cīnītos, sargādami savu kundzi, un, ne nieka nedomādami, atdotu par viņu savu dzīvību.
Viņi peldēja taisnā līnijā aizvien tālāk un tālāk, un viņu galvas ar katru brīdi bija redzamas mazākas, jūra bija mazliet nemierīga, un peldētāju galvas aizvien biežāk nozuda viļņos.
Šeldons pūlējās neizlaist viņus no acīm un beidzot gāja pēc tālskata, jo acis vairs nespēja viņus saredzēt. No Floridas puses nāca virsū viesulis. Bet ne viņa, ne viņas taitieši nebaidījās ne viesuļa, ne vētras. Protams, peldēt viņa peldēja ļoti labi, par to viņš jau sen bija pārliecinājies. Viņa to bija iemācījusies Ha- vajā. Bet haizivis paliek haizivis, un daudz lielisku peldētāju ir noslīkuši, kad vētra brāžas uz krastu…
Debesis satumsa, uz viļņu šķautnēm jau rādījās baltas putas, un pēc īsa laiciņa jūra, debesis un visa apkārtne ietinās tumšajā lietusgāzes gaismā.
Kad vētras brāziens pārgāja un pār Berandu atkal spīdēja saule, Šeldons redzēja, ka peldētāji iznāk krastā. Viņš steidza noglabāt istabā tālskati un caur stikla durvīm skatījās, kā Džoanna plīvojošiem matiem skrēja pa celiņu augšā.
Tai pašā dienā, kad viņa sēdēja uz balkona, viņš visdelikātākajā veidā sāka runāt par pavadoni. Berandai tāda būtu ļoti vajadzīga, jo viņa varētu vadīt saimniecību utt. Kad viņš bija beidzis, baiļu pilns tas klausījās, ko Džoanna teiks.
"Tātad jums nepatīk, kā vadu jūsu saimniecību?" viņa jautāja. Un, atraidīdama viņa mēģinājumu kaut ko paskaidrot, tā turpināja: "Tad notiks viens no diviem: vai nu es saplēsīšu mūsu līgumu un aizbraukšu un tad jums šai pavadonei būs jāmeklē jauna pavadone, vai arī ņemšu to veco vārnu un noslīcināšu. Vai tiešām jūs domājat, ka atbraucu šurp, šai pasaules malā, lai sadabūtu sev pavadoni?"
"Nu, bet… jūs zināt… tāda pavadone ir neizbēgams ļaunums," viņš pūlējās to pārliecināt.
"Līdz šim esmu ļoti labi iztikusi bez viņām. Vai tad man uz "Mjeles" bija pavadone? Un es taču tur biju vienīgā sieviete. Visā pasaulē man ir bail tikai no trim lietam: no sirseņiem, no šarlaka un no pavadonēm. Brr… Tās ir īdzīgas, mūžam ar kaut ko nemierā, katrā visnevainīgākā solī viņas redz grēkus un pašas pavedina grēkot, jā gan, pašas ar savu slimīgo fantāziju dzen grēkos."
"Vai, cik briesmīgi!" Komiski tēlodams šausmas, Šeldons atlaidās pret krēsla atzveltni. "Vai zināt, jums nu gan nav ko baidīties par maizes kumosu. Ja nekas neiznāks ar plantācijām, tad ar lielām sekmēm varēsiet rakstīt tendenciozus romānus."