"Es neticu, ka Zālamana salās ir cilvēki, kam vajadzīgas tādas grāmatas," viņa atcirta. "Varbūt jūsu tikumības sargiem."
Viņš saviebās, bet Džoanna turpināja parastajā jaunības maksimālismā:
"Vai tad tikums ir ko vērts, ja tam kājas un rokas saslēdz dzelžos, lai nebūtu iespējams grēkot? Jūsu nodoms uzspiest man pavadoni nozīmē to pašu, kā jūs pateiktu, ka piederu pie cilvēkiem ar "tikumību", kas jāieslēdz dzelžos. Labāk gribu būt tikumīga aiz mīlestības uz tikumību, nekā būt laba tikai tādēļ, ka kāda veca ragana ar simt acīm man neļaus būt nelādzīgai."
"Par to jau neviens nerunā," Šeldons sacīja, "bet par to, ko teiks citi."
"Lai viņi domā un saka, ko grib, kas man par šiem sīkajiem, nekrietnajiem gariņiem. Tikai tādēļ, ka jūs un jums līdzīgi cilvēki bīstaties no viņiem, jūs ļaujat, ka jūsu izturēšanos nosaka dažādu tenkotāju spriedumi."
"Jūs esat taisni kā Šellijs brunčos," viņš atbildēja. "Ja tā, tad jūs tiešām piespiedīsiet mani ņemt jūs par savu kompanjonu, lai sargātu jūsu dzīvību un godu."
"Ja jūs ņemat mani par kompanjonu tikai tādēļ, lai sargātu, tad… tad es no šā goda atsakos, tas ir viss. Ar to jūs tikai piespiedīsiet mani nopirkt Parisulaju."
"Jo vairāk iemesla…"
"Vai zināt, ko es izdarīšu?" viņa to pārtrauca. "Es sameklēšu Zālamana salās vīrieti, kas negribētu būt par manu sargu."
Šeldons nespēja noslēpt, cik ļoti viņu šie vārdi izbiedēja.
"Jūs, protams, jokojat," viņš teica.
"Pavisam arī ne. Es runāju gluži nopietni. Man līdz kaklam apnikusi mūžīgās apsardzības mānija. Neaizmirstiet, ka spēju pati par sevi parūpēties. Bez tam man jau ir astoņi miesassargi, par kuriem labākus visā pasaulē neatradīsiet, - mani taitieši."
"Jums vajadzēja dzīvot vai nu pirms tūkstoš, vai pēc tūkstoš gadiem," viņš smiedamies sacīja. "Jūs esat pārāk pirmatnēja un reizē ari pārmoderna. Divdesmitajā gadsimtā jums nav vietas."
"Kā, nav? Taisni Zālamana salās ir mana īstā vieta. Vai atceraties, pirms atbraucu šurp, jūs taču te dzīvojāt kā īsts mežonis, ēdāt vienīgi konservus un grūti gremojamus plāceņus, kuri pat kamielim varētu sabojāt kuņģi. Es visu to mainīju, un, ja kļūsim kompanjoni, nekas arī nemainīsies. Varat būt pārliecināts, ka vismaz no kuņģa katara nekādā ziņā nemirsiet."
"Bet, ja mēs kļūsim kompanjoni," viņš teica, "tad tikai ar vienu noteikumu: ka jūs atsakāties pati braukt par burinieka kapteini. Jūs varat braukt uz Sidneju un nopirkt burinieku, bet kapteinis mums vajadzīgs…"
"Lai būtu nevajadzīgi izdevumi un nodzēries kapteinis, nekur nederīgs nepraša? Un neviens algots kapteinis savus pienākumus nepildīs ar tādu mīlestību, kā es to darītu. Turklāt es tiešām pratīšu labāk vadīt burinieku par kuru katru Okeānijas kapteini. Jūs pats zināt, ka esmu piedzīvojis jūrnieks."
"Neaizmirstiet, ka pat tad, ja būsiet mans kompanjons, jūs tomēr paliksiet dāma," Šeldons salti noteica.
"Pateicos par smalko aizrādījumu, ka tas, ko gribu darīt, nav dāmas cienīgs."
Dusmu asarām acīs un apvainota, viņa piecēlās un gāja pie gramofona.
"Vai tiešām visi vīrieši tik smieklīgi kā jūs?" viņa jautāja.
Viņš paraustīja plecus un pavīpsnāja. Strīdēties nebija vērts, to viņš zināja no piedzīvojumiem. Un viņš taču bija nolēmis savaldīties, lai viņa sacītu ko sacīdama. Uz vakara pusi viņa padevās: ar pirmo kuģi viņa brauks uz Sidneju un tur nopirks burinieku, bet nolīgs arī kapteini. Šeldonam no savas puses vajadzēja piekrist, ka viņa šad un tad ar burinieku pabraukās pa salām. Tikai par strādnieku vākšanu Malaitā viņš bija nepielūdzams: tā ir pilnīgi neiespējama lieta, par kuru nav ko domāt.
Bet, kad sarunas bija galā un, uz Džoannas vēlēšanos, viņi sastādīja un parakstīja formālu līgumu, Šeldons vēl veselu stundu staigāja no viena istabas stūra uz otru, pārdomādams, kādu apbrīnojamu muļķību izdarījis. Stāvoklis bija pilnīgi neiespējams, kaut gan tomēr nebija ļaunāks kā līdz šim, un arī ne ļaunāks kā tad, ja Džoanna būtu nopirkusi Parisulaju. Vēl nekad viņš nebija saticis sievieti, kas ir tik neatkarīga un kam tomēr tik ļoti vajadzīgs aizstāvis un aizbildnis kā šai meitenei - zēnam, kas izkāpa viņa krastā ar saviem staltajiem pavadoņiem, astoņiem taitiešiem, garstobra revolveri pie sāniem, maisiņu zelta, raibu romantiska satura bagāžu un nevaldāmu kaislību pēc brīnišķiem piedzīvojumiem.
Viņš pat nebija lasījis par tādu sievieti. Dzīve, kā aizvien, pārspēja romānistu visspilgtāko, visstraujāko fantāziju. Tas viss bija pārāk neparasts un savāds, un tādēļ tam būtu grūti noticēt. Viņš košļāja ūsas un smēķēja vienu papirosu pēc otra. Sātans bija tikko ienācis no lauka, viņš pieskrēja tam klāt un ar savu auksto, valgo degunu pieskārās viņa rokai, šeldons viņu noglāstīja, tad iekrita krēslā un sāka smieties. Ko sacīs Zālamana salu komisārs? Ko teiks viņa tuvinieki Anglijā? Viņam gan patika, ka Džoanna Laklande kļuva par viņa kompanjoni, gan bija jānožēlo, ka viņa vispār atbraukusi uz Zālamana salām. Pēc īsa brīža viņš iegāja istabā, paņēma rokās spogulīti un ilgi, vērīgi, domu pilns raudzījās pats savā sejā.
14
"MARTA"
Nākamajā rītā pēc brokastīm, kad viņi bija aizrāvušies biljarda spēlē, ienāca Vaijaberi un vēstīja:
"Jau pavisam tuvu kāds liels burinieks."
Tai pašā brīdī viņi izdzirda, kā žvadz enkura ķēde, un, iziedami uz balkona, ieraudzīja lielu melnu burinieku, kas pēc enkura izmešanas šūpojās.
"Tas ir amerikāņu kuģis!" izsaucās Džoanna. "Aplūkojiet kuģa priekšu un tā iegareno formu!… Redziet, ka man bija taisnība!" viņa piebilda, kad pēc īsa brīža mastā parādījās Amerikas svītrainā zvaigžņotā flaga.