Šeldons lika, lai Noa-Noa uzvelk angļu karogu.
"Bet ko gan te meklē amerikāņu kuģis?" Džoanna izbrīnā jautāja. "Tā nav jahta, kaut varu galvot, ka tas ir ļoti ātrs kuģis. Paskatieties, kā to sauc! lūs nevarat salasīt?"
""Sanfrancisko Marta"," Šeldons ar tālskati izlasīja. "Cik man zināms, tas ir pirmais amerikāņu kuģis Zālamana salās visus pēdējos gadus… Viņi nolaida laivu un brauc šurp. Velns lai parauj, paskatieties uz airētājiem! Tie visi ir baltie. Kas gan viņus dzinis šurp?"
"Bet vāji jūrnieki," Džoanna teica. "Man būtu kauns, ja melno komanda uz mana kuģa tik vāji airētu. Paskatieties uz to, kas sēd laivas galā… kas nupat piecēlās un gatavojas lēkt malā. Tam ir vieta lopu kūtī, ne laivā."
Laivas braucēji visi izkāpa krastā, ziņkārīgi apskatīdami svešo vietu, bet divi, kas sēdēja laivas galā, atvēra vārtus un nāca uz dzīvojamo ēku. Viens no viņiem bija garš, stalts vīrietis baltā buru audekla uzvalkā, kas viņam piestāvēja gluži kā karavīra forma. Bet toties otrs bija ģērbies pavisam neredzētā un neaprakstāmā uzvalkā, kas neizskatījās ne pēc jūrnieka, ne pēc sauszemes civilapģērba un bija vietējam klimatam pavisam nepiemērots, ārkārtīgi silts, un pats viņš gāja, smagi līgodamies, kā milzīgs pērtiķis. Līdzību ar pērtiķi vēl atgādināja sprogainā rūsganā bārda, ar kuru bija apaugusi visa viņa seja, un mazās, vērīgās ačteles šaudījās uz visām pusēm.
Šeldons, kas bija iznācis uz kāpnēm saņemt viesus, stādīja tos priekšā Džoannai. Bārdainais pēc izskata varēja būt skots, bet viņam bija vācu uzvārds fon Bliks, un viņš runāja ar stipru amerikāņu akcentu. Bet viņa staltais ceļabiedrs, kam bija angļu vārds - Džons Tjudors, runāja skaidrā, tīrā angļu valodā, kā runā visi izglītotie amerikāņi, bet arī viņa izrunā bija viegls, tikko manāms vācu akcents. Džoanna nodomāja, ka viņa šo akcentu pamanījusi pēc Tjudora īsajām vāciskajām ūsām, kas neapslēpa viņa pilnīgās, spilgti sārtās lūpas, kuras varētu salīdzināt ar Kupidona stopu, ja vien tajās nebūtu manāma bardzība vai pat cietsirdība, kas lūpām piešķīra vīrišķīgu stingrību.
Fon Bliks bija neveikls un tūļīgs, bet Tjudors nepiespiesti stalts, graciozs ikvienā savā kustībā, katrā žestā. Viņa zilās acis dzirkstīja un mirdzēja, kustīgajos skaistās sejas pantos bija redzams vismazākais viņa dvēseles pārdzīvojums. Viņš bija entuziasma pilns, un viņa smaidi, viņa smiekli, kaut arī tikko manāmi, vienmēr bija sirsnīgi un īsti. Bet sākumā viņš runāja visai maz. Kas viņi tādi un kādēļ braukuši šurp uz Zālamana salām, izstāstīja ne viņš, bet fon Bliks.
Viņi atbraukuši meklēt zeltu. Viņš, fon Bliks, ir ekspedīcijas vadītājs, un Tjudors - viņa palīgs. Visi kuģa ļaudis, pavisam divdesmit astoņi vīri, pārsvarā ir zelta racēji dažādās Amerikas raktuvēs, no Meksikas līdz Aļaskai, bet pārējie ir jūrnieki. Kāre pēc zelta, šī kaislība, kas ir tikpat veca kā pasaule, dzinusi tos no vienas vietas uz citu, līdz tie nokļuvuši Zālamana salās. Viņu plāns bijis tāds: viena daļa Tjudora vadībā dosies augšup pa Belsunu, līdz tiks Gvadalkanāras kalnājos, bet "Marta" fon Blika vadībā brauks uz Malaitu, lai arī tur uzsāktu tādus pašu meklējumus.
"Turklāt mums vajadzīgi vēl daži vietējie strādnieki," fon Bliks sacīja. "Vai pie jums tos nevarētu dabūt?"
"Protams, mēs jums par tiem samaksāsim," Tjudors piebilda. "Tikai pasakiet, cik būs jāmaksā. Jūs viņiem maksājat sešas mārciņas sterliņu gadā, vai ne?"
"Mūsu strādnieki vajadzīgi mums pašiem," Šeldons atbildēja. "Lieku mums nav, pat trūkst."
"Mums?" Tjudors ātri pārjautāja. "Tātad jums ir kompānija vai sabiedrība? Bet Huvutā man teica, ka jūs te esot viens pats, jo jūsu kompanjons miris."
Šeldons pamāja ar galvu uz Džoannas pusi, kura sajuta viņa balsī vēsumu, kad viņš atbildēja Tjudoram:
"Jā, tas tiesa, bet pēc tam mis Laklande sāka interesēties par plantāciju un kļuva par manu kompanjonu. Bet runāsim par to, ko iesākām, - par vietējiem mežoņiem. Mēs savus strādniekus nevaram dot, un no viņiem jums tik un tā nekāda labuma nebūtu. Tālāk par Bīnu viņi jums līdzi neies, bet tas nemaz nav tālu no šejienes, kādas dienas brauciens augšup pa upi. Viņi jau nav šejienieši, bet visi no Malaitas, un tie bīstas, ka tos neapēd. ja liksiet viņiem iet tālāk, tie pirmā izdevīgā brīdī jūs pametīs un aizbēgs. Bīnā jūs varat dabūt cilvēkus, kas jūs pavadīs salā iekšā, bet arī bīnieši jums tālāk līdzi neies kā vienas dienas gājumu līdz pirmajiem kalnājiem, un tur viņi jūs pametīs. Arī viņi baidās, ka tos var apēst."
"Vai tad tiešām te tik mežonīga zeme?" fon Bliks jautāja.
"Gvadalkanāras iekšiene vēl pavisam neizpētīta," Šeldons paskaidroja. "Šejienes mežu iedzīvotāji ir vismežonīgākie cilvēki, kādi līdz šim pazīstami. Es viņus nekad neesmu redzējis un neesmu arī saticis nevienu, kas tos būtu redzējis. Nekad tie nenāk uz krastu, bet, ja krastu apdzīvotāji kādreiz aiz neuzmanības iemaldās dziļāk mežā, viņi tos apēd. Neviens par viņiem nekā nezina. Viņi nav pat iemācījušies lietot tabaku. Kādai austriešu zinātniskajai ekspedīcijai izdevās tikt mazliet dziļāk uz kalnāju pusi, bet tur visus ekspedīcijas dalībniekus nonāvēja. Dažas jūdzes no šejienes nonāvētajiem krastā uzcelts piemineklis. Tikai viens cilvēks no viņiem izglābās un izstāstīja par ekspedīcijas bēdīgo galu. Tas arī ir viss, kas zināms par Gvadalkanāras centrālo daļu."
"Bet zelts… par to jūs nekā neesat dzirdējis? Vai par to jūs nekā nezināt?" Tjudors nepacietīgi jautāja.
Šeldons pasmaidīja, bet abi viesi kāri tvēra katru viņa vārdu, kad viņš tiem atbildēja: