"Brauciet pa Belsunu divas jūdzes no jūras līkuma uz augšu, paņemiet smiltis un pamēģiniet tās skalot. Es bieži to esmu darījis. Kalnos, bez šaubām, atrodams zelts."
Tjudors un fon Bliks saskatījās uzvaras priekā.
"Tātad vecais Vičips nav melojis," Tjudors teica, un fon Bliks pamāja ar galvu. "Un ja Malaitā arī…"
Tjudors pārtrauca iesākto teikumu un pagriezās pret Džoannu:
"Šā vecā laupītāja stāsti spieda mūs braukt šurp," viņš paskaidroja. "Fon Bliks sadraudzējās ar viņu un dabūja zināt visu, kas un kā."
Un, pret Šeldonu pagriezies, viņš piebilda:
"Man liekas, mums izdosies pierādīt, ka jau sen pirms austriešu ekspedīcijas baltie cilvēki bijuši Gvadalkanāras kalnājos."
Šeldons paraustīja plecus.
"Par to nekas nav zināms," viņš vienkārši atbildēja un turpināja, griezdamies pie fon Blika. "Runājot par maniem strādniekiem, man jāsaka, ka tālāk par Bīnu tie tik un tā jums līdzi neies, bet līdz turienei esmu ar mieru jums dot, cik vien vēlaties. Kad jūs domājat braukt un cik cilvēku būs ekspedīcijā?"
"Desmit vīru," Tjudors atbildēja, "deviņi no komandas un es."
"Man liekas, ka varat doties jau parīt," fon Bliks viņam teica. "Laivas varēs sagatavot jau šodien, rīt varēsiet visu sataisīt ceļam, sadalīt pārtiku un tā tālāk, bet parīt - doties ceļā. Kas attiecas uz "Martu", mister Šeldon, tad vēl šodien pat atvedīsim krastā visu, kas ekspedīcijai vajadzīgs, bet pievakarē brauksim prom."
Kad abi viesi gāja atpakaļ uz savu laivu, Šeldons ironiski paskatījās uz Džoannu un teica:
"Nu, tas ir romantisks piedzīvojums jūsu garā - zelta meklēšana starp cilvēkēdājiem."
"Labs virsraksts grāmatai!" viņa izsaucās. "Vai vēl labāk tā: "Zelta meklēšana zemē, kur medī cilvēku galvas". Tādu grāmatu labi pirktu."
"Vai jums tagad nav žēl, ka esat palikusi par plantācijas īpašnieci?" Šeldons viņu ķircināja. "Iedomājieties tikai, cik interesanti būtu piedalīties šādā ekspedīcijā!"
"Ja es viņiem piebiedrotos," viņa atcirta, "fon Bliks droši vien nepretotos, ka braucu viņiem līdzi uz Malaitu."
"Protams, nē, nekādā ziņā. Viņš būtu pat priecīgs."
"Kā viņi jums patika?" viņa jautāja.
"Vecais fon Bliks gluži labi. Savā ziņā solīds un noteikts vīrs. Bet Tjudors ir vējgrābslis, par daudz paviršs cilvēks. Ja man būtu ar vienu no viņiem jādzīvo uz vientuļas, neapdzīvotas salas, es labāk vēlētos būt kopā ar fon Bliku."
"Es jūs īsti nesaprotu," Džoanna sacīja. "Kas jums varētu būt pret Tjudoru?"
"Vai atceraties Brauninga "Pēdējo hercogieni"?"
Viņa palocīja galvu.
"Nu, Tjudors man viņu atgādina."
"Bet viņa taču ir brīnišķīga!"
"Jā gan, bet viņa ir sieviete! No vīrieša mēs gaidām ko citu, vairāk savaldības, apdomības un atturības. Vīrietim jābūt daudz noteiktākam, daudz mierīgākam, viņš nedrīkst būt tik emocionāls. Tādi vīrieši kā Tjudors man bojā nervus. Es no vīrieša prasu vairāk miera."
Džoanna pilnībā gan nepiekrita viņa domām par Tjudoru; lai gan viņa neko neteica, Šeldons to instinktīvi sajuta, un tas viņam sāpēja. Viņš atcerējās, kā iemirdzējās viņas acis, runājot ar viesi… "Velns lai parauj, vai tā būtu greizsirdība?" viņš pats sev jautāja. Kādēļ tad viņas acis nevarētu mirdzēt? Kāda man daļa?…
No "Martas" nolaida vēl vienu laivu, un visu, kas bija vajadzīgs Tjudora ekspedīcijai, steidzīgi veda uz krastu; tur bija arī piecu izjaucamo laivu daļas, kuras divpadsmit vīri tūdaļ sāka likt kopā. Visas laivas bija neparasti garas un šauras, ar augstām un liektām malām. Katrā laivā bija trīs airi un vairākas kārtis ar dzelzs uzkalumiem galos.
"Jūs laikam labi pazīstat upju kuģošanu," Šeldons sacīja vienam no laivu salicējiem.
Tas izspļāva baltajās smiltīs tabaku, kas bija viņam aiz lūpas, un teica:
"Pie mums, Aļaskā, brauc tādās laivās. Tās taisītas pēc Ju- konas parauga, un varu droši apgalvot, ka nav citu laivu, kas varētu tām līdzināties. Jūsu upe ir tīrais nieks, salīdzinot ar mūsu upēm ziemeļos. Tādā laivā var iekraut divpadsmit pudu, un divi cilvēki ar kārtīm to dzīs tik ātri, ka muti vien ieple- tīsiet."
Pievakarē "Marta" uzvilka enkuru un, nolaizdama karogu, brauca tālāk, izšaudama no saviem lielgabaliem salūta šāvienus. Berandā pacēlās gaisā un atkal nolaidās angļu karogs, un
Šeldons atbildēja ar šāvienu no neliela signāliielgabala. Zelta meklētāji bija uzcēluši sētā savas teltis un sāka krastā gatavot sev vakariņas, bet Tjudors gāja līdzi Šeldonam un Džoannai, un tie sēdās kopā pie vakariņām.
Likās, ka Tjudors visur bijis, visu pasaulē redzējis un pazīst. Viņš visu laiku runāja tikai par saviem piedzīvojumiem, un Džoanna viņu vēl paskubināja. Tas bija avantūristu avantūrists. Viņš bija amerikānis. Jaunās Anglijas pirmo kolonistu pēctecis, dzimis Vācijā, kur viņa tēvs bijis ģenerālkonsuls. Tur viņš nodzīvojis bērnības gadus un tur arī iemantojis vācu akcentu izrunā. Jau zēns būdams, viņš braucis tēvam līdzi uz Turciju, vēlāk uz Persiju, kur viņa tēvs nosūtīts kā diplomātiskais pārstāvis.
Visu mūžu Tjudors bija ceļojis un savos stāstos klejoja no vienas zemes uz citu, no vienas pasaules daļas uz citu. Viņš stāstīja ļoti dzīvi, aizraujoši, asprātīgi un prata labi attēlot savus piedzīvojumus. Likās, viņš visus savus piedzīvojumus atstāsta nevis tādēļ, ka tas viss ar viņu patiesi noticis, ka viņš visu to tiešām piedzīvojis, bet tādēļ, ka stāsts ir nenoliedzami interesants un ka viņš prot atcerēties un attēlot daudzus neparastus un arī smieklīgus notikumus. Viņš bija piedalījies Dienvidamerikas revolūcijās, bijis brīvprātīgais Kubā, izlūks angļu un būru karā un kara korespondents krievu un japāņu karā. Viņš braucis Klondaikā ar suņiem. Skalojis zeltu Nomas smiltīs un Sanfrancisko pats izdevis avīzi. Viņš labi pazīst Savienoto Valstu prezidentu, bijis kā savējais visos Eiropas un Londonas klubos, Jokohamas "Grand-Hotelī", uzstājies kādā Never- Neveras vēlēšanu aģitācijas sapulcē. Viņš piedalījies Siāmā tīģeru medībās, bijis Pomotu salās pērļu zvejnieks, apmeklējis Tolstoju, Oberammergavā noskatījies Kristus ciešanas, jājis ar mūļiem pāri Andiem un bijis visā rietumu Āfrikā kā dzīva avīze visās drudžainākajās vietās.