Krēslā atzvēlies un lēnītēm kafiju dzerdams, Šeldons klausījās viņa stāstā un sāka neviļus apbrīnot šo cilvēku, kas varējis tik dažādi un daudzpusīgi dzīvot. Bet viņš sajuta pret to arī kaut ko nepatīkamu. Viņam likās, ka Tjudors to visu stāsta tikai Džoannas dēļ. Protams, ārēji viņš runāja un smaidīja viņiem abiem, bet Šeldons bija pārliecināts, ka saruna būtu pavisam citāda, ja te nebūtu Džoannas. Tjudors juta, kā stāstījums ietekmē Džoannu, un apzināti centās tīt visu vēl lielākā romantismā, lai tam piešķirtu vēl brīnišķīgāku piedzīvojumu raksturu. Šeldons redzēja, ar kādu uzmanību un interesi Džoanna klausās viesa stāstā, un, vērodams viņu, dzirdēdams viņas plūstošos smieklus, nervozos jautājumus, piezīmes un komentārus, ar katru mirkli vairāk pārliecinājās, ka mīl viņu.
Tādēļ viņš sēdēja domīgs, gandrīz skumjš, bet brīžiem kļuva ļoti nikns uz savu viesi un domāja, vai daudz patiesības viņa stāstā, un kā varētu pierādīt, vai viens otrs gadījums, par ko viņš stāsta, ir patiess vai nav. Tieši tai brīdī uz balkona uznāca Utami ziņot Džoannai, ka lamatās, kuras tie izlikuši, ieskrējis krokodils. Tas bija izdevīgs moments, it kā to būtu nokārtojis veikls dramaturgs.
Bet, ieraudzījis Tjudoru, kura seju šai brīdī apgaismoja uzrautais sērkociņš, jo Tjudors aizsmēķēja papirosu, Utami aizmirsa kā Džoannu, tā krokodilus.
"Hallo, Tjudor!" viņš izsaucās tik familiāri, ka Šeldonam bija liels brīnums. Utami sniedza roku Tjudoram, kas to saņēma un pūlējās saskatīt polinēzieša seju.
"Kas tu tāds esi?" viņš jautāja. "Te ir tik tumšs, ka nekā nevaru redzēt."
"Es esmu Utami."
"Utami? Bet kas par Utami? Kur mēs, draudziņ, esam tikušies?"
"Vai esat aizmirsis "Huahinu"?" Utami pārmezdams teica. ""Huahina" pēdējo braucienu?"
Tjudors atkal satvēra taitieša roku un sirsnīgā dedzībā sāka to kratīt.
"No "Huahina" pēdējā brauciena izglābās tikai viens ka- naks, kuru sauca Džo. Velns lai parauj, balodīt, vai zini, man liels prieks, ka tevi satieku, kaut gan tavu jauno vārdu dzirdu pirmoreiz."
"Jā, uz "Huahina" visi mani sauca par Džo. Bet mans vārds vienmēr bijis Utami."
"Bet ko tu te dari?" Tjudors jautāja, palaizdams taitieša roku.
"Braucu kopā ar mis Laklandi uz viņas kuģa "Mjele". Mēs bijām visur: Taiti, Raijalejā, Tahā, Manujā, Taluilā, Bora-Borā, Apijā, Savajā un Fidži salās. Un tagad paliku pie mis Laklandes te, Zālamana salās. Bet drīz viņa pirks jaunu burinieku."
"Kad "Huahins" gāja bojā, mēs ar viņu divi vien izglābāmies," Tjudors paskaidroja, pagriezdamies pret Šeldonu un Džoannu. "Kad izbraucām no Guanas, bijām pavisam piecdesmit septiņi cilvēki, un no visiem tikai Džo un es atkal ieraudzījām zemi. Mūs pārsteidza viesulis pie Pomotu salām. Tas notika tai laikā, kad biju pērļu zvejnieks."
"Bet tu, Utami, nekad man neesi teicis, ka esi izglābies no bojā gājuša kuģa," Džoanna pārmezdama teica.
Staltais taitietis samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru un, vainīgi smaidīdams, atbildēja:
"Es biju aizmirsis, nekad nedomāju par to."
Viņš jau virzījās uz kāpņu pusi, rādīdams, ka būtu laiks iet prom, bet ka ļoti labprāt vēl paliktu.
"Nu labi, Utami, rīt no rīta vēl papļāpāsim," Tjudors sacīja.
"Viņš man izglāba dzīvību," Tjudors stāstīja, kad taitietis savā sparīgajā, bet elastīgajā gaitā jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. "Kas viņš par peldētāju! Neesmu redzējis neviena, kas prastu peldēt labāk par viņu!"
Un uz Džoannas lūgumu Tjudors sāka stāstīt par "Huahina" bojāeju, bet Šeldons, viņā klausīdamies, pīpēja un atzina, ka šis cilvēks nav melis, lai viņa trūkumi būtu kādi būdami.
AUDZINĀŠANAS JAUTĀJUMS
Dienas gāja, bet Tjudors ne domāt nedomāja atstāt viesmīlīgo Berandu, kaut sen jau viss bija sagatavots aizbraukšanai. Gandrīz visu laiku viņš bija kopā ar Džoannu, un līdz ar to pieauga antipātija, kādu Šeldons jau no pirmās dienas pret šo cilvēku sajuta. Tjudors peldējās kopā ar to, pārspēdams viņu neprātīgā pārdrošībā; tie kopā gāja sist ar dinamītu zivis, un viņš tik droši līda zem ūdens starp haizivīm, noraudams tām ēsmu taisni zem degungala, ka visi taitieši to cildināja un slavēja. Reiz Aragu viņam ierosināja izraut haizivij no rīkles zivi, pusi atstājot tai zobos, ko Tjudors spīdoši izpildīja, pie kam haizivs āda bija krietni nobrāzusi viņa plecus. Džoanna par viņu bija ārkārtīgi sajūsmināta, bet Šeldons, to visu noskatīdamies, nojauta, ka Tjudors ir viņas īstais sapņu varonis. Protams, par mīlu viņa nedomāja, bet Šeldons saprata, ja viņa reiz kādu iemīlēs, tad tikai tādu cilvēku, "vīrieti, kas prot sevi parādīt", kā viņš mēdza izteikties.
Viņš juta, ka pats it kā izgaist Tjudora priekšā, kas "prata sevi parādīt". Viņš zināja, ka drošsirdības viņam netrūkst, un tādēļ negribēja ar savu drošsirdību tā tukši plātīties. Viņš zināja, ka būtu līdis zem ūdens starp haizivīm tikpat pārdroši kā Tjudors, ja tas būtu vajadzīgs, lai glābtu cilvēka dzīvību, bet nekādi nevarēja attaisnot neprātīgo aušību - līst zem ūdens, lai izrautu haizivij no rīkles pusi zivs. Starp viņu un Tjudoru bija tā atšķirība, ka viņš ar savām labajām īpašībām nelielījās. Viņa dzīve ritēja dziļi dvēselē, tā ritēja mierīgi, bet spēcīgi, un nebija viņa dabā uzvandīt cilvēku dzīves virspusi tikai tādēļ vien, lai visi redzētu un brīnītos, kādus viļņus viņš uzšļāc gaisā. Tādēļ, jo vairāk Tjudors izrādīja savu varonību, jo viņš dziļāk ieslēdzās sevī, palikdams stoiski mierīgs kā visi anglosakšu cilts piederīgie.