"Jūs pēdējās dienās esat palicis pavisam truls," Džoanna reiz viņam teica. "Varētu domāt, ka esat slims vai dusmīgs, vai kas cits tāds noticis. Liekas, ka bez jūsu melnajiem strādniekiem un kokosriekstiem jūs it nekas cits vairs neinteresē. Jā, kas tad ir noticis?"
Viņš pasmaidīja un ierāvās vēl dziļāk sevi, klausoties, kā Džoanna ar Tjudoru attīstīja stiprās varas un spēcīgās rokas teoriju, jo tikai tā baltie varot nodibināt kārtību zemāko rasu dzīvē. Bet viņš taču zināja, ka to jau dara. Kamēr viņi tikai filozofē, viņš to jau īsteno dzīvē un melnos, kas strādā Berandā vai to apdraud no ārienes, ar stingru roku piespiež padoties baltajiem un atzīt viņu pārākumu. Bet kādēļ par to runāt, viņš pats sev jautāja. Kādēļ lielīties? Pietiek, ja dara. Vajag strādāt un ciest klusu.
Viņš šo domu arī viņiem abiem izteica, pavisam mierīgi un sausi, pie tam iesākās strīds, un, viņam par lielu brīnumu, Džoanna ar Tjudoru abi vienoti un asi uzbruka viņam un tai angliskajai savaldībai, kas bija viņa dabā un par kuru viņš bija ļoti lepns.
"Amerikāņi ļoti mīl runāt par to, ko viņi izdarījuši un dara," Tjudors sacīja, "un tādēļ angļi viņus tur par lielībnie- kiem un aušām. Bet īstenībā amerikāņi ir tikai bērni. Viņi pat lielīties neprot. Viņi grūž visu uzreiz laukā. Bet angļi cieš klusu. Tā ir daudz gudrāk. Ja angļi nelielās, un tas jau kļuvis par parunu, tas nav nekas cits kā izsmalcinātāka lielības forma. Jums pašiem jāatzīst, ka tas ir viltīgi un ļoti gudri."
"Un man tas nebija nemaz ienācis prātā," Džoanna izsaucās. "Bet patiesībā tā ir. Anglis, piemēram, veic kādu apbrīnojami drošsirdīgu darbu un ir tik pieticīgs un atturīgs, ka pavisam negrib runāt par savu drošsirdību, bet patiesībā viņš klusēdams saka: "Tādus darbus es izdaru katru dienu. Tas nav grūtāk kā pavelt bluķi. Bet pagaidiet, kad vajadzības gadījumā izdarīšu kaut ko patiesi varonīgu! Kas tad tas par varoņdarbu! Tik tiešām, šī nieka lieta nav ne drošsirdība, ne vispār kas sevišķs…" Par sevi man jāsaka, ka es visādā ziņā censtos, lai visi mani draugi un paziņu paziņas dabū zināt, ja man kādreiz gadītos uzsprāgt gaisā, eksplodējot kādam pulvera krājumam, vai ja es būtu izglābusi dzīvību kādiem simts cilvēkiem. Es būtu lepna kā pats sātans. Mister Šeldon, atzīstieties, ka arī jūs savā dvēselē esat lepns, ja izdarāt kaut ko riskantu vai pārdrošu, vai ne?"
Šeldons piekrizdams pamāja ar galvu.
"Bet vai tā nav liekulība un meli, ja jūs slēpjat savu lepnumu zem vienaldzības maskas?"
"Zināmā mērā, bez šaubām, tā ir," viņš piekrita. "Bet tā mēs melojam uz katra soļa. īstenībā tas viss ir audzināšanas jautājums. Mēs, angļi, esam labāk audzināti, labāk protam sevi savaldīt. Arī jūsu tautas brāļi ar laiku to iemācīsies. Misters Tjudors pilnīgi pareizi teica, ka amerikāņi vēl ir ļoti jauni."
"Paldies Dievam, ka vēl neesam iemācījušies tā melot," Džoanna izsaucās.
"Jūs maldāties," Šeldons strauji iebilda, "arī jūs protat melot. Vēl pirms divām dienām jūs samelojāties. Atcerieties, kad jūs kāpāt augšā pa virvi pie karogkārts? Jūsu seja tad bija pilnīgākā liekulība."
"Pavisam arī nē."
"Piedodiet, ļaujiet man izteikt līdz galam. Jūsu seja bija tik mierīga un klusa, it kā jūs sēdētu savā krēslā. Uz jums skatoties, varēja likties, ka kāpt pa virvi, balstoties vienīgi uz roku muskuļiem, ir tīrais nieks, ka tas nav grūtāk kā velt bluķi. Bet, kad jūs to mēģinājāt pirmoreiz, esmu pārliecināts, ka jūsu seja nebūt nebija tik mierīga. Bet kā katrs akrobāts cirkā jūs iemācījāties neizrādīt skatītājiem, kā piepūlat savus spēkus, un pamazām nonācāt tik tālu, ka visi pārdzīvojumi vairs neatspoguļojas jūsu sejā. Tas ir tas pats darbs, tikai daudz pilnīgākā formā. Jūs esat trenējusies. Tāpat mūsu, angļu, atturība un it kā vienaldzība nav nekas vairāk kā treniņu sekas. Protams, savā sirdī mēs ļoti lepojamies ar to, ko darām un ko esam padarījuši, lepojamies kā pats sātans un varbūt vēl vairāk. Bet mēs jau esam pāri bērna gadiem un nerunājam par to, ko darām."
"Es padodos!" Džoanna izsaucās. "Es ņemu savus vārdus atpakaļ: jūs pēdējās dienās nepavisam neesat kļuvis truls."
"Jā, jūs mūs uzvarējāt," Tjudors atzinās. "Bet jums tas nebūtu izdevies, ja jūs pats nebūtu pārkāpis savas angliskās izturēšanās noteikumus."
"Kā tā?"
"Jūs sākāt lielīties ar savu anglisko atturību un savaldību."
Džoanna sasita plaukstas. Tjudors atkal aizsmēķēja papirosu, bet Šeldons mierīgi sēdēja un klusēja.
"Kādēļ jūs viņam neatbildat?"
"Tik tiešām nevaru izgudrot, ko lai viņam atbildu. Es zinu, ka man ir taisnība, un ar to man pietiek."
"Jūs varētu sacīt, ka pieaugušais attiecībās ar bērniem vienmēr cenšas būt viņiem līdzīgs, jo citādi tie viņu nesapratīs. Tas bija vienīgais ceļš, lai mēs, bērni, varētu jūs saprast, un tādēļ jūs esat pārkāpis savus angliskos noteikumus."
"Mis Lakland, Jūs dezertējat pašā kaujas karstumā un pārejat ienaidnieka puse," Tjudors žēli izsaucās.
Bet Džoanna vairs neklausījās. Viņa vērīgi skatījās uz jūras pusi. Paskatīdamies uz to pašu pusi, arī viņi ieraudzīja zaļu uguntiņu un neskaidras buru kontūras.
"Laikam "Marta" atgriezusies?" sacīja Tjudors, pieļaudams tādu varbūtību.
"Nē, tā nav "Marta"," Džoanna teica. "Pirmkārt, signāl- uguns ir stipri zemu un, otrkārt, vai jūs nedzirdat, kā šļakst airi? "Marta" ir liels kuģis, un tas neiras uz priekšu ar airiem."