"Jo vairāk tādēļ, ka tai ir divdesmit piecu zirgspēku motors," Tjudors piebilda.
"Arī mums vajadzētu dabūt tādu lietiņu," Džoanna domīgi teica Šeldonam. "Vai zināt, es mēģināšu dabūt burinieku ar motoru. Var nopirkt atsevišķi kādu lietotu motoru un to uzstādīt uz burinieka."
"Bet tad būs jāalgo mašīnists, tātad atkal jauni izdevumi," viņš atbildēja.
"Tādi izdevumi ar lielu peļņu atmaksāsies, jo varēs daudz ātrāk braukt," viņa pretojās, "un kuģis ar motoru ir daudz drošāks. Es zinu. Es jau esmu braukusi caur klinšu sēkļiem. Un, ja jums nebūtu tādi viduslaiku uzskati, es pati varētu būt par kapteini, tā mēs ietaupītu daudz vairāk, nekā speciāli algojot mašīnistu."
Uz šo uzbrukumu viņš nekā neatbildēja, un viņa strauji uzmeta tam skatienu. Viņš raudzījās uz jūru, un luktura gaismā viņa varēja skaidri redzēt tā seju, kas bija stingra, drūma, enerģiska, ar gandrīz jaunavīgu muti, lūpas viņam bija plānākas un vīrišķīgākas nekā Tjudoram. Tad Džoanna pavērsa skatu uz Tjudoru. Nenoliedzami, viņa seja bija skaistāka, no pirmā skatiena arī simpātiskāka. Bet viņa mute tai nepatika. Tā bija mute, kas radīt radīta skūpstiem, un viņa nevarēja skūpstus ciest… Šī bija kaut kāda neapzināta, gandrīz netverama sajūta, bet viņa tūdaļ manīja mostamies pret Tjudoru neuzticību. Varbūt tomēr Šeldonam taisnība, ko viņš teica par šo cilvēku? Viņa jau nekā nezināja, un galu galā viņai tas taču bija vienaldzīgi. Jūra, kuģi un viss, kas ar tiem saistīts, viņu interesēja daudz vairāk nekā cilvēki, un jau pēc īsa brīža viņa atkal vērīgi skatījās tālumā, kur siltas tropu nakts tumsā mirgoja zaļa uguntiņa. Viņa klausījās, kā ūdenī šļakst airi. Viņa skaidri iedomājās savu acu priekšā kailo melno airētāju koncentrētās figūras, kas ritmiski slīgst uz priekšu un atpakaļ. Bet kaut kur uz kuģa klāja stāv kāds baltais un skatās uz tumšo krastu, lūkodamies tālumā, viņš jūt uz saviem vaigiem krasta vēju pirmo pūsmu, apsver, apdomā, aplēš desmitiem dažādu mainīgu faktoru, kas jāievēro, vadot kuģi tajā vai citā virzienā. To visu viņa zināja, jo mīlēja tādu dzīvi un interesējās par to, kā tikai īsts jūrnieks spēj interesēties par tādam lietām.
Divas reizes viņa dzirdēja, ka izmet lodi, un vērīgi klausījās, kādu dziļumu izsauks uz kuģa. Vienu reizi viņa dzirdēja komandiera balsi. Tā nebija skaļa, bet pavēloša balss. Viņš kaut ko pavēlēja stūrmanim. Viņa aiz prieka nodrebēja. Tā bija pavēle: "Stūri pa kreisi!" Viņa redzēja, ka kuģis mazliet maina virzienu, un saprata, ka tas darīts, lai šļauganajās burās iepūstu vējš, un viņa klausījās, kad tā pati balss sauks stūrmanim: "Taisni tālāk!" Un atkal viņa nodrebēja priekā, jo šī pavēle tiešām atskanēja. Tad vēlreiz izmeta lodi, un kāds sauca: "Vienpadsmit asu!" "Atsitienu!" viņa dzirdēja komandiera balsi, pēc tam tūdaļ bija dzirdama enkurķēdes žvadzoņa. Kad noņēma buras, šis troksnis viņai izklausījās kā mūzika, un viņa pavisam aizmirsa abus vīriešus, kas sēdēja tepat viņas tuvumā. Tad kuģis pilnīgi apstājās, pagriezdamies tā, ka bija redzamas abas tā ugunis: sarkanā un zaļā.
Šeldons nekādi nevarēja saprast, kas tas varētu būt par kuģi, bet Tjudors arvien vēl domāja, ka tā ir "Marta".
"Nē, tā ir "Minerva"," Džoanna noteikti sacīja.
"Kā jūs to zināt?" Šeldons skeptiski jautāja.
"Vispirms, tā ir jahta, tāpat kā "Minerva". Un, otrkārt, es pazīstu viņas bezānrājas bloku raksturīgo troksni."
Pie vārtiem bija saredzama tumša figūra, kas acīmredzot bija vērojusi kuģa tuvošanos. Tā nāca pāri sētai uz māju.
"Utami, tas tu?" Džoanna sauca.
"Nē, mis. Tas es, Matapu."
"Kas tas par kuģi?"
"Man liekas, mis, ka "Minerva"!"
Džoanna uzvaras priekā paskatījās uz Šeldonu, kas palocījās pret viņu un teica:
"Ja to saka Matapu, tad tā arī ir."
"Bet, kad to saka Džoanna Laklande, tad jūs šaubāties," Džoanna izsaucās, "tāpat kā jūs šaubāties, vai viņa prot vadīt kuģi! Bet, vienalga, reiz jūs to tomēr nožēlosiet… Viņi jau nolaiž laivu. Pēc piecām minūtēm mēs varēsim spiest roku Kristiānam Jongam."
Lalaperu atnesa glāzes, papirosus un viskiju ar zelteri, kura nekad nedrīkstēja trūkt. Nebija vēl pagājušas ne piecas minūtes, kad vārti iečīkstējās un kompānijai uz balkona piebiedrojas Kristiāns Jongs, saulē iedegušais brūnēts - jūrnieks ar maigo balsi, kautro skatu un maigajām rokām.
NELABOJAMĀ
Kristiāns Jongs, kā arvien, atveda jaunas ziņas: kā Huvutā žūpo, kā tur ļaudis lielās ar savu žūpību; Izabellā vietējiem redzētas gluži jaunas šautenes; Malaitā atkal notikušas jaunas slepkavības; Toms Botlers uz "Santa Annas" stipri saslimis… Un, beidzot, pēdējā un vissvarīgākā ziņa: "Matambo" uzskrējis uz sēkļa un jālabo, tāpēc viņš vienu braucienu izlaidis.
"Tas nozīmē, ka jūs uz Sidneju nevarēsiet braukt agrāk, kā pēc piecām nedēļām," Šeldons teica Džoannai.
"Un ka mēs zaudējam dārgo laiku," viņa skumji piebilda.
"Ja gribat braukt uz Sidneju," Jongs teica, "tad rīt no rīta no Tulāgas nāk "Upolu"."
"Tiešām? Un es domāju, ka "Upolu" brauc uz Samoa aizvest vāciešiem savāktos strādniekus," Džoanna atbildēja. "Bet vienalga. Es varu ar to aizbraukt līdz Samoa un no Apijas pārsēsties uz preču kuģa, kas-iet uz Austrāliju. Tas gan ir liels līkums, bet labāk tā nekā gaidīt."
"Šoreiz "Upolu" brauc taisni uz Sidneju," Kristiāns Jongs paskaidroja. "Viņam jābrauc uz kuģu būvētavu. Bet jums jau nav ko steigties. Kuģis brauks rīt piecos pēc pusdienas, vismaz kapteiņa palīgs tā teica."
"Bet, ja es braucu, man vismaz jāapstājas Huvutā," Džoanna kaprīzi teica. "Man šis un tas jānopērk. Es taču nevaru braukt uz Sidneju, ģērbusies šais Berandas logu aizkaros - Huvutā es nopirkšu drānu un ceļā pašūšu sev apģērbu. Tādēļ braukšu cik vien iespējams drīz, ne vēlāk kā pēc stundas man jātiek prom. Lalaperu, pasauc šurp Adamu-Adamu un pasaki Ornfairi, lai man ceļam sagatavo kai-kai."