Viņa piecēlās un teica, pret Šeldonu pagriezusies:
"Bet jūs, lūdzu, lieciet aizvest laivu uz krastu, ziniet - manu laivu. Pēc stundas mēs braucam."
Šeldons un Tjudors abi paskatījās, cik pulkstenis.
"Tad jums būs jābrauc visu nakti," Šeldons sacīja. "Labāk pagaidiet līdz rītam."
"Lai es paliktu bez drēbēm? Nē, pateicos. "Upolu" jau arī nav kārtīgs pasažieru tvaikonis, un ļoti var būt, ka tas aizbrauc ātrāk. Bez tam, cik esmu dzirdējusi no jūsu Lluvutas diedelniekiem, vislabāk varot iepirkties no agra rīta. Tātad, kungi, lūdzu mani atvainot, es eju."
"Es braukšu jums līdzi," Šeldons teica.
"Atļaujiet man jūs aizvest ar "Minervu"," Jongs ierosināja.
Viņa smaidīdama papurināja galvu.
"Es braukšu viena pati savā laivā. Jūsos klausoties, var nodomāt, ka pirmoreiz mūžā atstāju savu māju. Mister Šeldon, jums kā savam kompanjonam nevaru ļaut pamest plantāciju nepareizi saprastas uzmanības vai pieklājības dēļ. Ja jūs man neatļaujat būt par kuģa kapteini, tad nevaru arī jums atļaut braukāt pa jūrām kā jaunu meiteņu apsargātājam, kaut viņām šī apsardzība nemaz nav vajadzīga. Bet jūs, kapteini Jong, ļoti labi zināt, ka tikko šorīt atstājāt Huvutu un jums jābrauc uz Marau; jūs pats teicāt, ka brauksiet pēc divām stundām."
"Bet varbūt atļausiet, ka es pavadu jūs?" Tjudors sacīja lūdzošā tonī, par ko Šeldons bezgala noskaitās.
"Nē, nē, arī ne! Jums katram savi uzdevumi, savs darbs, man savs. Es atbraucu uz Zālamana salām strādāt, nevis lai mani kā princesi vizinātu svinīgā uzraudzībā. Bez tam, man jau ir savi pavadoņi, - septiņi tādi stalti puiši kā viņš."
Brašais Adamu-Adams stāvēja viņai līdzās, paceldamies pāri kā viņai, tā visiem trim baltajiem vīriešiem. Krekls nespēja apslēpt viņa spēcīgos muskuļus, kas izspiedās uz āru.
"Bet ir ar' tam dūres!" Tjudors teica. "Es gan negribētu dabūt kāvienu no tādas dūres!"
"Vai ne?" Džoanna smiedamās piebilda. "Fidži salā viņš reiz manā priekšā piekāva zviedru kuģa kapteini. Kapteinis pats bija vainīgs. Bet tas bija brīnišķīgi. Ādamu viņam iesita vienu vienīgu reizi un salauza tam roku. Vai atceries, Ādamu?"
Staltais taitietis pasmaidīja un palocīja galvu, bet likās, viņa kautrās melnās acis, kas bija kā stirnai, nemaz nesader ar tik milzīgu stāvu un tik kareivīgu dabu.
"Pēc stundas brauksim uz Huvutu," Džoanna viņam teica. "Pasaki saviem brāļiem, lai tie gatavojas. Jūs brauksiet man līdzi uz Sidneju ar "Upolu", un atpakaļ mēs brauksim paši ar savu burinieku. Paņemiet līdzi svīterus un siltas drēbes, tur būs auksti. Bet nu skrej un pasaki citiem, lai pasteidzas. Šautenes atstājiet mājā. Atdodiet tās misteram Šeldonam. Tās mums nebūs vajadzīgas."
"Ja jūs patiesi gribat braukt…" Šeldons gribēja kaut ko sacīt.
"Viss nolemts," viņa to pārtrauca. "Ardievu, es eju sagatavoties. Bet jums palūgšu: iedodiet manējiem tabaku un kas vēl tiem būtu vajadzīgs."
Pēc stundas visi trīs vīrieši krastā atvadījās no Džoannas, un pēc viņas komandas laiva devās prom. Seši taitieši sēdēja pie airiem, septītais laivas galā, Adamu-Adams vadīja stūri, bet Džoanna, stāvēdama laivas otrā galā, vēl sauca atvadu vārdus. Viņa bija tik slaida, apģērbs tik piegulošs un formas izceļošs (viņa bija ģērbusies tāpat, kā tai dienā, kad izkāpa krastā pēc kuģa bojāejas), aiz jostas viņai bija garstobra Kolta sistēmas revolveris un galvā kovboja cepure, tāpēc viņa izskatījās pēc zēna; bet nekādi viņa nespēja apslēpt zem cepures savas kas- taņbrūnās matu pīnes.
"Ejiet uz māju," viņa tiem sauca, "tūlīt sāksies vētra. Es ticu, kapteini Jong, ka ielaidāt enkura ķēdi pietiekami dziļi. Uz redzi! Visi uz redzi!"
Pēdējie vārdi atskanēja jau miglā, kas vienā mirklī tā ietina laivu, ka tā vairs nemaz nebija saredzama. Bet viņi vēl stāvēja un skatījās uz jūru, klausīdamies, kā ūdenī šļakst airi; bet tad arī to vairs nevarēja sadzirdēt.
"Tā tik ir meitene," Kristiāns Jongs noteica mierīgā un svinīgā balsī. Acīmredzot viņš to tikai šodien bija pamanījis. "Tā tik ir meitene," viņš vēl svinīgāk atkārtoja.
"Bet ellišķi glīta," Tjudors zobojās. "Un drošsirdības - vairāk nekā vajag. Vai nav tiesa, Šeldon?"
"Jā, viņa ir drošsirdīga," Šeldons sausi atteica, nebūt negribēdams ar Tjudoru runāt par šo jautājumu.
"īsta amerikāniete," Tjudors turpināja. "Drošsirdība, uzņēmība, neatkarība, enerģija… Bet ko jūs sakāt, kaptein?"
"Es domāju, ka viņa ir ļoti, ļoti jauna, vēl gluži bērns," atbildēja "Minervas" kapteinis, arvien vēl skatīdamies melnajā miglā, kas aizsedza viņu.
Pēkšņi viss vēl vairāk satumsa; kļuva tumšs kā naktī. Gandrīz taustīdamies, tie gāja uz vārtiem.
"Sargieties no riekstiem," Šeldons brīdināja viesus, kad pirmais vēja brāziens salīgoja palmas. Viņi saķērās roku rokā un gāja tālāk, bet visapkārt kā lietus no kokiem bira gatavie kokosrieksti. Sanākuši uz balkona, tie atkal nosēdās pie savām viskija glāzēm un klusēdami skatījās uz jūru, kur šad un tad, kad lietus mākoņi uz brīdi izklīda, bija saredzamas "Minervas" uguntiņas, kas griezās kā mežonīgā dejā.
"Kaut kur tumsā," Šeldons domāja, "nu peld savā laivā Džoanna Laklande, vēl nepieauguši meitene, brīnišķīga sieviete pēc izskata, bet vēl zēns savā prātā… Viņa aizbrauca no Berandas vētrā un negaisā, gluži tāpat kā atbrauca. Viņa stāvēja savas laivas galā, bet Adamu-Adams sēdēja pie stūres, un seši taitieši airēja. Viņa paņēma līdzi kovboja cepuri, patronu jostu un gar- stobra revolveri." Pēkšņi viņš nojauta, ka viņa sirdī mostas bezgalīgs maigums pret šīm viņas rotaļlietiņām, par kurām viņš klusībā smējās, kad pirmoreiz tās ieraudzīja. "Bet es sāku kļūt sentimentāls," viņam iešāvās prātā, un viņš vēlējās smieties. Bet viņš nesmējās un pēc brīža gribēja skaidri saskatīt savā priekšā viņas cepuri, jostu un revolveri… "Bez šaubām, tā ir mīla," viņš nodomāja un juta it kā lepnumu, apzinādamies, ka Zālamana salas vēl nav viņā nonāvējušas sirsnīgākās jūtas.