Kristiāns Jongs pēc stundas piecēlās, izkratīja no pīpes tabaku un grasījās iet.
"Par viņu nav ko raizēties," viņš teica it kā gluži neviļus, bet īstenībā atbildēdams uz to, par ko viņi visi domāja. "Viņai ir ļoti labi matroži, un arī viņa pati ir krietns jūrnieks. Arlabunakti, mister Šeldon. Vai jums nav kāda vajadzība Marauā?"
Viņš pagriezās un rādīja uz debesīm, kur dažās vietās atkal jau mirdzēja zvaigznes.
"Būs skaista nakts. Viņa droši vien jau uzvilkusi buras, un ar krasta vēju tie rīt, gaismai austot, jau būs Huvutā. Arlabunakti."
"Arī man ir laiks," Tjudors sacīja un piecēlās. "Rīt, gaismai austot, mēs dosimies ceļā. Taisni kauns, ka tik ilgi pie jums paliku. Arlabunakti."
Viens palicis, Šeldons neviļus sāka domāt: vai Tjudors būtu braucis rīt agri prom, ja Džoanna nebūtu aizbraukusi no Berandas? Bet katrā ziņā viens mierinājums viņam bija, - apziņa, ka arī Tjudors nespēja Džoannu atturēt. "Pēc stundas mēs brauksim," vēl tagad viņš dzirdēja viņas balsi un, acis pievēris, skaidri redzēja Džoannu: kā viņa stāvēja, šos vārdus teikdama. Viņš pasmaidīja. Tiklīdz viņa dabūja zināt, ka "Upolu" brauc uz Sidneju, viņa tūdaļ izlēma braukt. Protams, tas jau vīrietim neglaimo, bet ko gan viņai nozīmē kaut kāds tur vīrietis, ja viņa var tikt uz Sidneju, lai tur nopirktu burinieku?… Kas tā par meiteni! Kas par meiteni!
Nākamajās dienās Šeldonam kļuva Berandā garlaicīgi, un viņš jutās kā atstāts. Otrā rītā pēc Džoannas aizbraukšanas Tjudora ekspedīcija devās ceļā, augšup pa Belsunu, bet vēlāk, dienā, Šeldons ar tālskati ieraudzīja "Upolu" dūmus, kas aizveda Džoannu uz Sidneju. Pie brokastīm un pusdienās viņš nu sēdēja gluži viens un vairāk noraudzījās uz tukšo Džoannas vietu nekā ēda. Uz balkona iznācis, viņš vienmēr vispirms paskatījās uz niedrāju būdiņu viņā sētas stūrī, bet reiz vakarā, kad aiz gara laika viens pats sāka spēlēt biljardu, atmodies no dziļām domām, pēkšņi ieraudzīja, ka nostājies pie sienas un skatās uz naglu, kur no pašas pirmās dienas, kad Džoanna ieradās Berandā, karājās viņas cepure, josta un revolveris.
"Kādēļ es par viņu domāju?" viņš it kā dusmīgi sev jautāja. No visām sievietēm pasaulē viņa būtu pēdējā, kuru viņš būtu ar mieru ņemt par savu sievu. Neviens vēl viņu nav tā kaitinājis kā viņa, neviens tā nav apvainojis viņas jutas un uzskatus par to, kas sievietei pieklājas, kas ne. Neviena sieviete nav tik tālu no viņa sievietes ideāla. Bet kādēļ tad viņš par to domā? Varbūt viņš par daudz ilgi bijis prom no pasaules? Varbūt aizmirsis, kādas ir sievietes? Varbūt tā ir dvēseļu radniecība? Un viņa taču arī nemaz nav sieviete. Viņa ir brunčos ieģērbts zēns, kas aizraujas ar puiku stiķiem, vienmēr gatavs uz dažādiem zēnu varoņdarbiem, lien Ūdenī starp haizivīm, šauj ar revolveri, alkst pēc brīnišķīgiem piedzīvojumiem un, ne vien alkst pēc tiem, bet arī tiešām brauc tos meklēt ar dažiem tūkstošiem dolāru kabatā, astoņu staltu mežoņu pavadībā… Un tomēr viņš to mīl. Jā, mīl. Tas bija viss, un viņš nebūt negribēja sevi mānīt. Viņam nemaz nebija žēl, ka viss tā noticis. Mīl… tas bija neizskaidrojams un nenovēršams fakts, bet tomēr fakts.
Un atkal viņā pamodās liela vēlēšanās dabūt Berandu uz kājām. Visas viņa agrākās ilūzijas par tropu plantāciju īpašnieku dzīvi izgaisa, kad viņš dabūja iepazīt reālo dzīvi. Pēc Gijo nāves viņš gan domāja turpināt iesākto darbu, cik tas viņam būtu iespējams, bet gribēja to darīt vairāk nevis tādēļ, ka tā būtu viņa karstākā vēlēšanās, bet aiz iedzimtas neatlaidības un stūrgalvības, kas viņam neļāva pamest reiz iesāktu darbu. Bet nu viss bija citādi. Nu viņa vissvarīgākās rūpes bija plantācijas panākumi. Ne tādēļ vien, ka Džoanna tur ieguldīja savu naudu, bet arī tādēļ, ka viņš to gribēja ciešāk saistīt pie plantācijas, lai viņu biznesa sadarbība kļūtu ilga un droša. Pēc trim gadiem no plantācijas jau būs labi ienākumi. Tad varēs kārtīgi reizi gadā aizbraukt uz Austrāliju, pat vairākas reizes gadā, bet šad un tad arī uz Angliju vai Havaju salām…
Vakaros viņš sēdēja pie savām veikala grāmatām vai arī bezgala plaši aplēsa savus nākamos ienākumus, balstīdams tos uz lētākiem preču pārvadājumu tarifiem un iespējamām kokos- eļļas cenu svārstībām. Un dienā viņš visu laiku bija plantācijā. Viņš sāka līst jaunus zemes gabalus un visus darbus vadīja pats. Darbs veicās tik labi kā nekad agrāk. Viņš mēģināja ieviest prēmijas par labprātīgām virsstundām un sapņoja par to, kā varētu iegūt vairāk strādnieku. Bet pirms Džoanna bija atbraukusi, par to nebija ko domāt, jo visi profesionālie strādnieku vācēji bija uz ilgu laiku saistījušies ar Morganu un Rafu, ar brāļiem Fulkrēmiem un Fires, Philip & Co, bet "Fliberti-Dži- bets" nekad nekā vairāk nepaguva izdarīt, kā apbraukāt savas fabrikas, tirdzniecības vietas, kas bija izkaisītas pa milzīgo apgabalu no Jaundžordžijas krastiem līdz Ulavai no vienas, un līdz Sikianai - no otras puses. Strādnieki bija nepieciešami. Bet viņš zināja, ka arī tad, ja Džoannai laimētos uzreiz nopirkt derīgu kuģi, tomēr paietu vismaz trīs mēneši, kamēr Berandā varētu ievest pirmo no jauna nolīgto strādnieku partiju.