Nedēļu pēc Džoannas aizbraukšanas jūras līkumā iebrauca un izmeta enkuru "Malakula", un tās kapteinis, gaidot vakara vēju, atbrauca krastā izspēlēt pāris partijas biljarda un patērzēt. Bet kapteinis teica kuģa pārvaldniekam, ka viņam visādā ziņā jāiegriežoties Berandā un jāsatiekot Šeldons, jo, vispirms, viņam jānodod liela paka ar sēklām un stādīšanas pamācībām, ko sūtīja Džoanna, un, otrkārt, jāpārsteidz Šeldons ar jaunām ziņām.
Kapteinis Oklends sākumā mierīgi spēlēja biljardu un tikai, kad bija omulīgi nosēdies uz balkona krēsla un jau dzēra otru viskija glāzi, sāka stāstīt.
"Vai zināt, bet ir gan sievišķis tā jūsu mis Laklande," viņš smiedamies iesāka. "Viņa apgalvo, ka esot Berandas līdzīpašniece, jūsu kompanjons. Vai tad tas tiesa?"
Šeldons salti palocīja galvu.
"Vai patiesi? Tad ta joks! Bet es gan varu teikt, ka ne Huvutā, ne Tulāgā viņa nevienam nekā nevarēja iestāstīt. Tur ļaudis pieraduši pie visādiem jokiem, bet tad gan - hahahaha!" viņš aprāvās, lai atvilktu elpu, jo aiz smiekliem nejaudāja parunāt, un gribēja arī noslaucīt savu pliko pauri, "bet tam gan neviens pats neticēja. Pārāk izklausījās pēc pīlīšu pūšanas, kaut gan dabūjām uz to tukšot dažu labu pudeli."
"Tur nav nekā savāda, ne arī pārsteidzoša. Visvienkāršākais un parastākais veikals," Šeldons visiem spēkiem pūlējās runāt vienaldzīgi, it kā tādi veikali Zālamana salās būtu visparastākā lieta. "Viņa Berandā ieguldījusi apmēram tūkstoš pieci simti mārciņu sterliņu…"
"To pašu viņa arī teica."
"Viņa tagad aizbrauca uz Sidneju plantācijas darīšanās."
"Nē, nebūt neaizbrauca."
"Atļaujiet, ko jūs teicāt?"
"Es teicu, ka viņa neaizbrauca uz Sidneju, vairāk nekā."
"Bet vai tad "Upolu" neaizbrauca? Es biju ar mieru vai zvērēt, ka otrdienas vakarā redzēju tā dūmus, kad "Upolu" gāja garām Savo salai."
""Upolu" jau sen aizbrauca." Kapteinis Oklends lēni iedzēra savu viskiju. "Tikai mis Laklandes nebija starp kuģa pasažieriem."
"Bet kur tad viņa ir?"
"Huvutā… Vismaz viņa tur bija, kad no turienes aizbraucu. Viņa grasījās braukt uz Sidneju nopirkt burinieku, vai ne?"
« T - »
Ja gan.
"Tā viņa arī teica. Bet viņa burinieku jau nopirkusi, kaut gan jāatzīstas, ka es par to nedotu ne desmit šiliņu. Lai tikai sākas ziemeļrietumu vējš, un tas taisni šais dienās var sākties. Jau tā par daudz ilgi bijis labs laiks."
"Ja esat atbraucis uzkurināt manu ziņkārību," Šeldons teica, "tad tas jums labi izdevies. Bet nu izstāstiet man kā nākas, kas noticis. Kādu burinieku viņa nopirkusi? Kur tas atrodas? Kā mis Laklande to nopirka?"
"Pirmkārt," kapteinis atbildēja, skaitīdams savas atbildes pie pirkstiem, "tas burinieks ir - "Marta". Otrkārt, "Marta" ir uz sēkļa pie Pungapungas, tā pilnīgi izlaupīta un pie pirmā vēja sašķīdīs gabalos. Un, treškārt, mis Laklande burinieku nopirka vairāksolīšanā par piecdesmit piecām mārciņām sterliņu. Kurš to lai vēl labāk zinātu, kā es. Es pats Morgana un Rafa uzdevumā sasolīju līdz piecdesmit. Bet kā tie noskaitās, velns lai parauj. Es viņus sūtīju pie deviņiem velniem un teicu, ka tie paši vainīgi; ja jau domāja, ka "Marta" ir to vērts, kādēļ tad neļāva man solīt vairāk par piecdesmit? Viņi jau nebija paredzējuši konkurenci. Brāļi Fulkrēmi nebija nevienu sūtījuši, arī Fires, Philip & Co nē, un vienīgais, no kā varēja baidīties, bija mistera Nilsena aģents, kuru tie jau laikus piedzirdīja - viņš gulēja Huvutā.
"Divdesmit," es saku. "Divdesmit pieci," viņa atbild. Es saku - "trīsdesmit". Viņa - "četrdesmit". Es saku - "piecdesmit," bet viņa - "piecdesmit pieci". Un es vairs tālāk nevarēju iet. "Pagaidiet," es saku, "pagaidiet, kamēr aizeju aprunāties ar saviem saimniekiem." Bet viņa brūk man virsū: "Nē, neviens uz jums te negaidīs." - "Vienmēr tā ir darīts," es paskaidroju. "Nekur pasaulē tā nenotiek," viņa atbild. "Bet vismaz pie mums, Zālamana salās, tāda laipnība atļauta."
Ziniet, goda vārds, Bernets būtu izdarījis man pa prātam, bet viņa gāja tam klāt, tā - droši un atklāti, un maigā balsi saka: "Utrupnieka kungs, lūdzu turpiniet ūtrupi tā, kā uzsākāt. Man bez šīs lietas vēl daudz citu kārtojamas, un man nav laika gaidīt visu nakti, kamēr cilvēki, kas paši nezina, ko grib, tiek ar sevi galā." Un viņa Bernetam tā uzsmaidīja, nu, ziniet, tik apburoši, ka Bernets, velns lai parauj, sāka kā gailis bez grāmatas dziedāt: "Pirmo reiz, otro… piecdesmit pieci… Kas sola vairāk? Neviens? otroreiz, trešoreiz… jums, mis… Kā jūsu vārds?"
"Džoanna Laklande," viņa atbild, man smaidīdama. Lūk, tā viņa nopirka "Martu"."
Šeldons aiz prieka gandrīz vai sāka drebēt. "Marta" ir labāks burinieks par "Malakulu", tātad vislabākais visās Zālamana salās! Vislabākais kuģis strādnieku vākšanai un pie tam atrodas tepat, tā sakot, uz vietas. Bet tad viņš atģidās, ka laikam ļoti maz izredžu to glābt, jo citādi tādu burinieku neviens nebūtu pārdevis par piecdesmit piecām mārciņām sterliņu.
"Bet kā tas notika?" viņš jautāja. "Kādēļ viņi tik ļoti steidza "Martu" pārdot?"
"Nevarēja vairs gaidīt. Jūs taču pazīstat klinšu sēkli pie Pungapungas. Tiklīdz iesāksies mazākais vējiņš, burinieks vairs nebūs ne divi pensi vērts, bet tagad katru brīdi var sagaidīt ziemeļrietumu vēju. Kuģa ļaudis to vienkārši pameta, nedomādami ne par kādām ūtrupēm. Morgans un Rafs viņiem to ieteica. Kuģa komandai pašai sava paju sabiedrība, - visiem, no kapteiņa līdz pavāram, pieder kuģa pajas; viņi sasauca sapulci un nolēma "Martu" pārdot."
"Bet kādēļ tie nepalika tur un nemēģināja kuģi glābt?"
"Palikt! Vai tad jūs nepazīstat Malaitu? Sevišķi Punga- pungu! Tur taču aplaupīja "Skotijas Vadoņus" un visus komandas ļaudis līdz pēdējam cilvēkam nonāvēja. Un "Martas" komandai nekas cits neatlika kā kāpt laivās un glābties. Jūras līkumā "Marta" laikā nepagriezās un nokļuva straumes varā - straume to uzrāva uz sēkļa, un jau pēc piecām minūtēm tā bija mežoņu rokās. Viņi visu komandu vienkārši sadzina laivās. Es runāju ar dažiem matrožiem. Tie apgalvo, ka dažās minūtēs ap "Martu" sabraukuši pāris simti mežoņu kara laivās un krastā sanākuši tūkstoši pieci vietējo. Aiz ugunskuru dūmiem Malaitu nemaz nav varējuši saredzēt. Bet kuģa ļaudis izglābās un laimīgi nokļuva līdz Tulāgai."