"Kādēļ tad viņi neaizsargājās?" Šeldons jautāja.
"Jā, tas ir gan tā mazliet savādi. Bet, redziet, divas trešdaļas kuģa ļaužu bija laivās un bez ieročiem. Tie ņēmās ap enkuru un nemaz nemanīja uzbrukumu. Savu kļūdu tie pamanījuši pārāk vēlu, kad mežoņi jau bijuši uz kuģa. Iesācējiem vienmēr tā iet. Ar jums vai ar mani, vispār ar katru no tiem, kas te ilgāku laiku dzīvo, tas nekad nevarētu notikt."
"Bet ko tad mis Laklande tagad domā darīt?"
Kapteinis Oklends pasmaidīja.
"Acīmredzot mēģinās dabūt "Martu" nost no sēkļa, jo citādi taču, jādomā, viņa nebūtu maksājusi piecdesmit piecas mārciņas? Ja tas neizdosies, viņa mēģinās atdabūt, cik izdevusi, un paņems no kuģa visu, kam kāda vērtība, - mastus, tauvas, metāla daļas un citu. Taisni tad, kad braucu prom no Huvutas, viņa bija nolīgusi "Emīliju". "Es braucu strādniekus vākt," Munsters viņai saka. Viņš jau tagad pats ir "Emīlijas" īpašnieks, pats kapteinis. "Cik jūs šai braucienā domājat nopelnīt?" viņa tam jautā. "Mārciņas piecdesmit," viņš atbild, un viņa saka tam: "Ļoti labi! Brauciet man līdzi, es jums maksāšu septiņdesmit piecas mārciņas…" Vai atceraties veco enkuru ar ķēdi, kas gulēja nomests aiz ogļu šķūņa? Kad braucu prom, viņa patlaban nopirka šo enkuru. Vai zināt, tas jūsu meitēns ir tīrais velnēns."
"Viņa ir mans kompanjons," Šeldons sausi pārlaboja.
"Un ļoti labs kompanjons, es jums saku. Tik prātīga un aukstasinīga. Iedomājieties tikai! Baltā sieviete Malaitā un vēl Pungapungā! Ne ticēt negribas! Vai, gandrīz aizmirsu jums pateikt: viņa tā pielabinājās Bernetam, ka tas iedeva astoņas šautenes ļaudīm un trīs kastes dinamīta. lūs būtu pārsmējies, ja redzētu, kā visi Huvutas žūpas un diedelnieki uz pakaļkājām lēkāja viņas priekšā, cenzdamies būt pieklājīgi un gribēdami viņai pakalpot ar saviem padomiem! Ak Kungs, tā meitene, ser, ir tīrais Dieva brīnums, fenomens… Katastrofa. Iā, taisni - katastrofa! Kā viesulis viņa pārbrāzās pāri Huvutai uz Tulāgu. Visi viņu tur iemīlēja, pat pēdējais cūka, izņemot vienīgi Rafu. Viņš uz to noskaities ūtrupes dēļ, un, dabūjis zināt, ka viņa nolīgusi "Emīliju", tas atskrēja pie viņas un rādīja savu līgumu ar Munsteru. Bet ko viņa? Viņa tam pateicās, paņēma līgumu, izlasīja un svieda Rafam acīs: "Līgumā sacīts vienīgi tas, ka Munstera pienākums ir visus savāktos strādniekus nodot Morganam un Rafam, bet tur nav teikts, ka viņam nebūtu tiesības kādam izīrēt "Emīliju". Te būs jūsu līgums," viņa teica, sniegdama tam papīru atpakaļ. "Līgums ir labs, nav vārdam vietas. Tikai, kad sastādat nākamo līgumu, neaizmirstiet ieviest noteikumus, kas paredzētu tādus gadījumus kā, piemēram, šo." Un Rafam bija jāpadodas… Bet arī vējš jau klāt. Man laiks, sveiki! Es ceru, ka meitenei laimēsies dabūt "Martu" no sēkļa nost. "Marta" ir ļoti labs burinieks un varēs pilnīgi stāties jūsu "Džessi" vietā."
17
"JŪSU" MIS LAKLANDE
Nākamajā rītā, kad Šeldons pārnāca no plantācijas brokastīs, jūras līkumā bija izmetis enkuru "Apustulis", kas piederēja vietējai misijai; kuģa matroži peldus veda malā divas ķēves un kumeļu. Šeldons tūdaļ pazina zirgus - tie piederēja galvenajam komisāram. "Vai tiešām Džoanna būtu tos nopirkusi?" viņš domāja. Acīmredzot viņa tiešām grib īstenot dzīvē savus draudus, "sapurināt vecos kaulus" it visiem Zālamana salās, un Šeldons bija ar visu to mierā.
"Tos jums sūta mis Laklande," teica misijas ārsts Velšmirs, izkāpdams no laivas un sniegdams Šeldonam roku. "Bez tam vēl kasti ar segliem. Te arī vēstule no viņas, un "Fliberti- Džibeta" kapteinis…"
Tieši tai brīdī, pirms Šeldons paguva kādu vārdu teikt, no laivas izkāpa kapteinis Olsons un uztraukts teica:
"Mister Šeldon, viņa man nolaupīja "Fliberti". Nozaga to un aizbrauca. Viņa ir pavisam neprātīga, kā mežonis. Es no tā dabūju drudzi. Ziniet, no uztraukuma. Un viņa mani - galīgi piedzirdīja…"
Doktors Velšinīrs sāka jautri smieties.
"Nekas, tas grēks jūsu mis Laklandei tiks piedots. Toties viņa trīs dzērājus dabūja nost no pudeles, atņēma tiem viskiju un ieslēdza. Tie bija Brāmss, Kurtiss un Faulers. Viņa paņēma tos līdzi uz "Fliberti"."
"Tagad viņa ir "Fliberti" kapteinis," Olsons viņu pārtrauca. "Un viņa to izputinās, skaidrs kā diena, tikpat skaidrs kā tas, ka šīs Zālamana salas nav Dieva radītas."
Doktors Velšmīrs gribēja rādīt apvainotu seju, bet atkal sāka smieties.
"Viņai nekā nav iespējams atteikt," viņš teica. "Es gribēju izvairīties no zirgiem, teicu, ka "Apustulim" nav tiesību uzņemt preces par maksu, jo tam ir tikai jahtas tiesības, un ka es braucu pa apkārtceļu… Bet nekas nelīdzēja. "Nu, neņemiet maksu," viņa saka, "esiet tik labiņš un aizvediet gan tos zirgus, un, kad būšu dabūjusi "Martu" nost no sēkļa, es jums kādreiz to atlīdzināšu."
"Un man viņa teica: "Spļaujiet virsū visām instrukcijām"," Olsons iejaucās pa vidu. "Tagad es jums pavēlu, un jums vajag mani klausīt," viņa teica. Es saku, ka man kuģī ir riekstu krava, bet viņa atbild: "Spļaujiet virsū tiem riekstiem, man ir daudz svarīgāka lieta nekā jūsu rieksti. Mēs tos visus izsviedīsim jūrā, tiklīdz būsim ceļā.""
Šeldons aizbāza ausis.
"Es nekā nesaprotu, kas tur noticis, un jūs man stāstāt tikai dažādus niekus. Iesim uz balkona. Tur apsēdīsimies ēnā, un jūs man izstāstīsiet visu pēc kārtas, no paša sākuma."