"Vispirms gribu zināt," Olsons atkal sāka, tikko viņi apsēdās, "vai viņa ir jūsu kompanjons vai nav? Tas man vispirms jāzina."
"jā, viņa ir mans kompanjons," Šeldons atbildēja.
"Tātad tas ir tiesa? Kas to būtu domājis!" Olsons kā samulsis paskatījās uz doktoru Velšmīru, tad uz Šeldonu. "Esmu redzējis daudz dīvainu lietu Zālamana salās, esmu redzējis divas pēdas garas žurkas, tauriņus, kurus komisārs medīja ar šauteni, ausu izgreznojumus, no kuriem pats velns nosarktu, cilvēku galvu medniekus, ar kuriem salīdzinot nelabais izliktos tīrais eņģelis. To visu esmu redzējis un pie visa tā pieradis. Bet tā jūsu mis Laklande…"
"Mis Laklande ir mans kompanjons un Berandas līdzīpašniece," Šeldons viņam atgādināja.
"Jā, jā, to pašu viņa man arī teica," saniknotais kapteinis skaļi sauca. "Bet viņai nebija.neviena papīra, kā to pierādīt. Kā tad es varēju zināt, ka viņa nemelo? Un tā riekstu krava, - astoņas tonnas riekstu…"
"Dieva dēļ, stāstiet taču no gala," Šeldons pūlējās viņu apturēt, bet kapteinis nedomāja viņu klausīt:
„ … un tad salīgt tos žūpas, tos diedelniekus, trīs vistrakākos neliešus, kādi vien kādreiz redzēti trīskārt nolādētajās Zālamana salās, maksāt tiem piecpadsmit mārciņu sterliņu mēnesī… Ko jūs par to teiksiet? Un viņa aizbrauca ar tiem kopā! Fū-fū!… Dodiet man kaut ko iedzert. Misionārs jau nekā neteiks. Četras dienas sabiju uz viņu kuģa, kur neviens nedzer ne lāsītes, un esmu pavisam sašļucis."
Doktors Velšmīrs, atbildot uz Šeldona jautājošo skatu, palocīja galvu, un Vaijaberi aizgāja pēc viskija un zeltera.
"Cik no jums saprotu, kapteini Olson," Šeldons teica, kad jūrnieks jau mazliet bija dzesējis slāpes, "mis Laklande aizbēgusi ar jūsu kuģi. Lūdzu, izstāstiet man tagad visu pēc kārtas."
"Labi. Tūliņ. Es braucu ar "Fliberti" uz Huvutu. Mēs vēl nebijām iemetuši enkuru, kad viņa jau bija uz kuģa; viņa piebrauca savā laivā ar savu pagānu komandu, ar to Adamu- Adamu un citiem. "Kapteini Olson, nemetiet enkuru," viņa man jau no tāluma sauc. "Jums tūliņ būs jābrauc uz Punga- pungu." Domāju, vai tik viņa nav iedzērusi? Ko citu es varēju domāt? Taisni tai bridi mēs braucām ap sēkli, tā bija bīstama vieta; buras gandrīz jau bija nolaistas, un mēs sākām ļauties straumei. Es saku: "Mis Lakland, piedodiet," un saucu stūrmanim izmest enkuru. - "Par velti jūs neklausījāt mani," viņa saka, kāpdama pār kuģa malu. "Tikai lieku darbu sev uzkrāvāt. Lieciet, lai matroži tūliņ velk enkuru augšā." Un tad sākās. Es viņai neticēju. Es nekādi nevarēju noticēt, ka jūs esat viņu pieņēmis par kompanjonu, un teicu to viņai taisni acīs, prasīdams, lai viņa man to pierāda. Viņa iekarsa: es tik un es tik; bet es viņai saku, ka varu būt viņas vectēvs un neļaušu, ka kaut kāds meitēns mani te vazā aiz deguna. Un liku, lai viņa vācas prom no "Fliberti". Tad viņa sāka pavisam citādā tonī: "Kapteini Olson!" viņa pavisam maigi un mīlīgi man saka, "man ir mazliet brīva laika, un uz "Emīlijas" lielisks viskijs. Brauksim pie manis uz "Emīliju". Pie reizes gribētu jums pajautāt, kā vislabāk dabūt kuģi nost no akmeņiem. Visi saka, ka jūs esot ellišķi labs un piedzīvojis jūrnieks." Taisni tā viņa teica: "Ellišķi labs un piedzīvojis jūrnieks." Un es arī kāpu viņas laivā un braucu līdzi. Adamu-Adams vadīja laivu, un viņš izskatījās tik svētsvinīgs, kā kad mēs brauktu uz bērēm.
Pa ceļam viņa man izstāstīja par "Martu": kā viņa to nopirkusi un gribot dabūt nost no sēkļa. Teica arī, ka nolīgusi "Emīliju" un ka vēl tikai jātiekot galā ar "Fliberti". Es apdomāju, ka viņas nodoms nav nemaz zemē metams, un teicu, ka esmu ar mieru tūliņ pat braukt pie jums, lai dabūtu atļauju braukt uz Pungapungu. Bet viņa man saka, ka nav vērts šķiest laiku tādiem niekiem, man tūliņ jābraucot viņai līdzi; un, ja man nepietiekot ar viņas teikto, ka viņa esot jūsu kompanjons, tad iztikšot bez manis un "Fliberti". Ar to viņa mani piemuļķoja.
"Emīlijas" kajītē jau sēdēja tie trīs saulesbrāļi, jūs viņus pazīstat - Faulers, Kurtiss un Brāmss. "Iedzeriet," viņa man saka. Man likās, ka tiem slaistiem bija liels brīnums, kad viņa nolika uz galda viskiju un sūtīja pēc glāzēm un zeltera. Bet viņa ar tiem acīmredzot bija jau sarunājusi, un tie zināja, ko no viņiem prasa. "Piedodiet," viņa saka, "es uz brītiņu iziešu uz kuģa klāja." Bet brītiņš bija krietni garāks par pusstundu. Pirms tam es dienas desmit nebiju viskiju ne mutē ņēmis. Es taču esmu virs, un mani bija gluži nomocījis drudzis, pie tam biju tukšā, un tie trīs diedelnieki man tik lej un lej, pierunādami, lai paklausu mis Laklandei un braucu uz Pungapungu, bet es tiem atbildu, ka nekādi to nevaru darīt. Bet visus argumentus pastiprināja ar krietnu iedzeršanu, un es neesmu nekāds lielais dzērājs, pie tam drudža nomocīts vecs vīrs…
Vārdu sakot, pēc pusstundas viņa bija atpakaļ, paskatījās labi uzmanīgi uz mani un teica: "Nu ir diezgan, pietiek!" Viņa paņēma no galda pudeles un izsvieda tās pa durvīm jūrā. "jūs vairs neredzēsiet viskiju ātrāk, kamēr "Marta" nebūs dabūta nost no sēkļa un kamēr nebūsiet tikuši atpakaļ Huvutā," viņa sacīja saviem saulesbrāļiem. "Vai ilgi jāgaida?" Un viņa smējās. Tad atkal paskatījās uz mani un teica - nevis man, bet tiem palaidņiem: "Ir laiks aizvest šo godājamo kungu uz krastu." Tas godājamais kungs biju es! "Fauler!" viņa saka tik pavēlošā balsī, pat "misteru" priekšā nepielikdama, "Fauler, lieciet, lai Adamu-Adams aizved kapteini Olsonu krastā un pa to laiku aizvediet mani uz "Fliberti". Un jūs trīs brauksiet man līdzi: savāciet savas lietas. Kurš no jums būs visveiklākais, tas būs stūrmanis. Jūs taču zināt, ka kapteinim Olsonam nav stūrmaņa."
Kas vēlāk notika, vairs lāgā neatceros. Mani uz rokam iecēla laivā. Es, laivas galā sēdēdams un skatīdamies, kā Adamu- Adams vada laivu, laikam aizsnaudos. Bet pēkšņi ieraudzīju, ka uz "Fliberti" uzvelk buras, un izdzirdu žvadzam enkuru ķēdes. Tad es atjēdzos. "Ved mani uz "Fliberti"," es saku Adamu-Ada- mam. "Es jūs aizvedīšu krastā," viņš atbild. "Mis Laklande teica, ka jums arī krastā klāšoties labi." Es sāku kliegt un metos pie stūres. Vārdu sakot, darīju visu, ko spēju. Bet Adamu-Adams noguldīja mani zemē laivas dibenā, piespieda vēl ar kāju, lai es nevarētu piecelties, un brauca tālāk. Tas ir viss. No uztraukuma mani sāka kratīt drudzis. Un nu es atbraucu pie jums, lai dabūtu zināt, kurš no mums ir "Fliberti" kapteinis, - es vai tas jūsu skuķēns ar viņas pagānu un jūras laupītāju bandu."