"Neuztraucieties, kaptein. Lai paliek. Uzskatīsim, ka jums dots atvaļinājums, izmaksājot par atvaļinājuma laiku pilnu algu. la mans kompanjons, mis Laklande, atradusi par vajadzīgu uz laiku uzņemties kuģa komandēšanu, tad, jādomā, tas bija nepieciešams, un viss ir labi." Šeldons runāja ļoti pārliecinoši, kaut gan iekšēji tāds nejutās. "Jums būs jāpiekrīt, ka laiku zaudēt tiešām nevarēja. Sēklis pie Pungapungas ir bīstama vieta, un pirmais vēja brāziens var saplosīt "Martu" gabalos, ja viņa nepagūs to dabūt nost no sēkļa. Palieciet te, atpūtieties no drudža. Un, kad "Fliberti" būs atpakaļ, protams, kuģi vadīsiet jūs un neviens cits."
Kad doktors Velšmīrs aizbrauca ar "Apustuli" un kapteinis Olsons apgūlās uz balkona tīklā, Šeldons atvēra Džoannas vēstuli.
"Dārgais mister Šeldon!
Lūdzu, piedodiet, ka nočiepu "Fliberti", bet tiešām citādi nebija iespējams. VMarta"' tagad mums ir viss. Iedomājieties vien, - tikai piecdesmit piecas mārciņas sterliņu vai divi simti septiņdesmit pieci dolāri par tādu kuģi! Ja arī man neizdosies viņu glābt, samaksāto naudu tomēr dabūšu atpakaļ, pārdodot mastus, tauvas un visu, ko vietējie nav paguvuši aiznest. Bet, ja dabūšu kuģi nost no sēkļa, tad neko vairāk mums nevajag. Ja nē, tad savākšu tik daudz strādnieku, cik spēj uzņemt "Emīlija" un "Fliberti", un aizvedīšu tos uz Berandu. Patlaban taču strādnieki mums vajadzīgi par visu vairāk. Lūdzu, lūdzu, nedusmojieties uz mani. Jūs man aizliedzāt braukt ar "Fliberti" strādniekus vākt. Bet to jau arī es nedaru. Es braucu ar "Emīliju".
Šodien nopirku divas govis. Tirgotājs Nogi salā nomira no drudža, un es nopirku govis no viņa kompanjona, kas apņēmās jums tās nosūtīt. Droši vien viņš tās sūtīs ar "Minervu". Berandā diezgan ilgi dzerts tikai kondensētais piens.
Doktors Velšmīrs man apsolīja dažus apelsīnu un citronu kokus no misionāru dārza Ulavā. Viņš jums tos aizvedīs, kad brauks ar "Apustuli". Ja Sidnejas kuģis būs Berandā agrāk, kad manis vēl nebūs mājā, tad iesējiet kukurūzu, kuru viņš jums aizvedīs; sējiet Belsunas krastā, starp jaunajām palmām. Pie reizes gribu jums atgādināt, ka tur upe par daudz izskalo krastu, to vajadzētu kaut kā nostiprināt.
Es pasūtīju no Sidnejas vairākus vīģes kokus, un doktors Velšmīrs jums aizvedīs mango sēklas. Tie ir lieli koki, un tiem vajag lielu plašumu.
"Martas" tilpums ir simt desmit tonnu. Tas ir vislielākais un arī vislabākais burinieks Zālamana salās. Es taču to redzēju, bet, ko neesmu vēl redzējusi, to varu iedomāties. Ja vien kuģī nebūs ticis iekšā ūdens, tad mašīnām vajag būt kārtībā. Tas uzskrēja uz sēkla tikai tāpēc, ka labi nestrādāja mašīna. Mašīnists bija noņēmis benzīna caurules, lai notīrītu tās. Tā bija liela neuzmanība. To var darīt tikai atklātā jūrā vai arī, kad kuģis noenkurots.
Visus kokus iestādiet sētā, kaut arī vēlāk palmas būtu jānozāģē. Kukurūzu visu uzreiz nesējiet, bet pamazām, ar dažu dienu starpību.
Džoanna Laklande."
Ilgi Šeldons skatījās vēstulē, vairākas reizes to pārlasīdams un vērīgi pētīdams viņas rokrakstu. To viņš nekad nebija darījis. "Cik raksturīgs rokraksts," viņš domāja, "skaidrs, labi salasāms, un tomēr īsts zēna rokraksts." Skaidrais rokraksts tam atsauca atmiņā viņas seju, viņas smalkās, līdzenās uzacis, taisno degunu, skaidro acu skatu, viņas enerģiskās, bet reizē arī maigās lūpas un skaisto kaklu, kas nebija ne pārāk tievs, ne arī pārāk masīvs, bet tieši tāds (viņš tā nodomāja), lai uz tā varētu stāvēt viņas karaliski cēlā galviņa.
Sevišķi ilgi viņš lūkojās uz parakstu. Džoanna Laklande… Tikai daži burti, visparastākie burti, un tomēr cik tie bija brīnišķi! Tajos slēpās kāds burvīgs spēks, kas pārņēma viņa smadzenes un visu viņa prātu, līdz viss saplūda kopā dziļā mīlā uz steigā uzrakstītajiem vārdiem - Džoanna Laklande… Daži visparastākie burti, bet tie lika viņam sajust saldās mīlas ilgas… Džoanna Laklande! Lūkodamies uz šiem vārdiem, viņš redzēja viņu savā priekšā. Viņa izkāpj no laivas vētrā, kas sadragājusi viņas kuģi; viņa ielaiž laivu ūdenī un brauc uz zveju; viņa skrien no jūras, plīvojošiem vaļējiem matiem, peldkostīmā, kas cieši pieguļ viņas miesai; viņa piespiež bēgt veselus astoņdesmit cilvēkēdājus ar vienkāršu hlorīda pulvera kastīti rokā; viņa māca Ornfairi, kā cept maizi; savu cepuri un jostu uzkar uz naglas; gudri un svarīgi spriež, kā tikt pie "savas pajumtes un sava pavarda", vai arī ar jaunības dedzību, piesārtušu seju un starojošām acīm runā par romantismu un brīnišķiem piedzīvojumiem… Džoanna Laklande! Viņš nespēja novērst acu no šiem piecpadsmit burtiem un ļāvās viņu brīnišķajai burvībai, līdz viss noslēpumainais mīlas avots atvērās viņa priekšā. Cik labi viņš tagad saprata tos, kuri ir iemīlējušies, kuri griež sirdij dārgo vārdu koka mizā vai raksta jūrmalas smiltīs.
Beidzot viņš atjēdzās, sajuta ap sevi reālo dzīvi, un tūdaļ viņa seja kļuva nopietna un stingra. Taisni šai brīdī viņa ir pie Malaitas krastiem, pie Pungapungas, šo bīstamo salu visdraudošākā vietā, kur dzīvo cilvēku galvu mednieki, laupītāji un slepkavas! Viņš gribēja saukt savu laivinieku komandu un tūdaļ braukt laivā uz Pungapungu, bet jau nākamajā mirklī atmeta savu nodomu. Ko viņš tur varēs izdarīt? Vispirms jau, viņa par to ļoti saniknosies; otrkārt, izsmies viņu un sauks viņa rīcību par muļķīgu un bērnišķīgu un, treškārt, tur viņam var būt vienīgi liekas šautenes vērtība, bet to viņai ir vairāk nekā vajag. Ja viņš aizbrauktu turp, varētu tikai vai nu pavēlēt, lai viņa brauc atpakaļ, atņemt tai "Fliberti", vai arī lauzt līgumu. Bet tas viss tiešām būtu muļķīgi un tam nebūtu nekādas nozīmes. Viņš skaidri iztēlojās, kā viņa, stingri un atraidot visus iebildumus, paziņos, ka ir pilngadīga un ka nevienam nav tiesību viņai kaut ko liegt vai pavēlēt. Nē, pašlepnums neļāva viņam braukt uz Pungapungu, kaut sirds čukstēja, ka viņa lielākā laime būtu, ja tas no viņas saņemtu ziņu, lai brauc palīgā. Un viņam šķita, ka viņa to arī darīs.