Domājot par viņas patvarīgo rīcību, viņš nodrebēja. Viņš nevarēja iedomāties, kā viņa tika galā ar piedzērušajiem Huvu- tas veikalniekiem un krāpniekiem. Pat krietni saprātīgam un apķērīgam vīrietim diezin kā klātos tādā sabiedrībā. Bet sievietei, jaunai sievietei… Domājot vien par to, viņu pārņēma šausmas. "Fliberti-Džibeta" nolaupīšana bija tikai amizants joks, kaut gan viņu mazliet aizvainoja tas, ar kādiem paņēmieniem viņa cīnās, lai tiktu pie sava mērķa. Vismaz mierinājums, ka viņa pati nepiedzirdīja Olsonu, bet uzdeva to izdarīt trim palaidņiem. Bet tūdaļ viņš sajuta rūpju pilnu nemieru: viņa ir viena pati kopā ar trim dzērājiem uz "Emīlijas", un tie brauc uz Huvutu, kad visapkārt ir tumšs un tuvojas nakts… Bet viņš atcerējās Adamu-Adamu, Noa-Noa un visus citus taitiešus un kļuva mierīgs, bailes izgaisa. Viņš juta tā kā dusmas, ka Džoanna var darīt tādas neprātības. Un dusmas nenorima pat tad, kad viņš piecēlās un iegāja istabā paskatīties uz naglu, uz kuras aizvien karājās viņas cepure,, josta un revolveris, un nopūsties, ka to tur nav.
18
GLUŽI KĀ GRĀMATAS
Bija pagājušas dažas nedēļas mierā un darbā. Pēdējā laikā Berandā saradās neparasti daudz kuģu, bet nu jau dažas nedēļas tā atkal bija iegrimusi savā vientulībā. Šeldons, tāpat kā agrāk, strādāja plantācijā, līda jaunus zemes gabalus, stādīja palmas, cēla tiltus un kaltēja kopru. Viņa tagadējā dzīve atšķīrās no agrākās vienīgi ar to, ka tagad Šeldons mēdza izjāt uz Džoannas atsūtītā zirga. No pašas Džoannas nebija nekādu ziņu. Kuģi, kas brauca uz Malaitu strādniekus vākt, aizvien brauca Pungapungai pa gabalu garām. Tikai ar strādnieku vācēju kuģi "Klensman", kas brauca no Samoa un reiz pievakarē izmeta enkuru Berandas likumā, pie kam kapteinis izkāpa krastā, lai pie Šeldona izspēlētu pāris biljarda partiju, pienāca ziņas, ka Siu vietējie mežoņi runājot par kādu kauju, kas it kā būtu notikusi Pungapungas krastā. Bet tam nevarēja daudz ticēt, jo Siu atradās pavisam citā pusē, nekā Malaita, tātad ziņa par sadursmi būtu izplatījusies pa visu milzīgo salu.
Sidnejas tvaikonis "Kamambo" uz kādu stundu ienāca Berandas līkumā un atveda pastu, pārtiku un arī kokus ar sēklām, ko bija pasūtījusi Džoanna. "Minerva", uz Kapmaršu braukdama, atveda govis no Nogi, un "Apustulis", uz Tulāgu steigdamies, lai tur vēl satiktu Sidnejas tvaikoni, atsūtīja Berandas krastā laivu ar apelsīnu un citronu kokiem no Ulavas. Visas pēdējās nedēļas bija ļoti labs laiks. Jūra visu laiku bija gandrīz pilnīgi rāma, un tikai šad un tad dažas stundas pūta lēns vējiņš. Vienīgi pa naktīm vējš pūta pamatīgāk, un tādēļ kuģi garām Berandai gāja tikai pa naktīm; tie steidza izmantot vēju un nedrīkstēja pat ne uz vienu vai otru stundiņu izmest enkuru Berandas līkumā.
Beidzot sākās ilgi gaidītais ziemeļrietumu vējš, kas plosījās astoņas dienas. Brīžiem tas uz īsu laiciņu norima, bet tad atkal ar divkāršu spēku brāzās pāri jūrai. Belsuna sacēlās un nikni brāzās pret krastu, - pret to pašu krastu, par kuru Džoanna rakstīja, ka Šeldonam turpjāsūta visi savi strādnieki, lai savaldītu satrakoto upi.
Kad vētra bija pārgājusi un atkal iesākās labs laiks, Šeldons no paša rīta aizjāja uz mežu baložus šaut. Pēc divām stundām viņu aizelsies, krūmu saskrāpēts, meklēja kalps, kas pavēstīja, ka jūras līkumā patlaban iebrauc "Marta", "Fliberti" un "Emīlija". Šeldons tūdaļ jāja uz mājām.
Viņš iejāja sētā no meža puses un tādēļ nevarēja redzēt, kas notiek jūrā, kamēr nebija ticis līdz dzīvojamās ēkas stūrim.
Nu viņš redzēja visu: jūru, kuras viļņos šūpojās lieliskā "Marta" līdzās mazajiem tvaikonīšiem "Fliberti" un "Emīlijai", kas to bija nocēluši no sēkļa; melno mežoņu baru balkona priekšā, - acīmredzot jaunos strādniekus, jo tie visi bija apģērbti pavisam jaunos baltos lava-lava. Viens no tiem patlaban kāpa no balkona lejā, bet otrs, kura vārdu izsauca, iznāca no pūļa un kāpa augšā. Viņu izsauca Džoannas balss. Šeldons apturēja zirgu un noskatījās, kas te notiek. Džoanna sēdēja uz balkona pie galda, starp kapteini Munsteru un viņa stūrmani, un viņiem priekšā uz galda bija gari saraksti, kuros tie kaut ko atzīmēja. Džoanna jautāja melnajiem un ierakstīja viņu atbildes lielā sarkanā grāmatā - Berandas strādnieku darba grāmatā.
"Kā tevi sauc?" viņa prasīja mežonim, kas tikko uzkāpa pa trepēm.
"Tagari," tas atbildēja, zobus atņirdzis un acis bolīdams; tā bija pirmā balto cilvēku māja, kuru redzēja Tagari, un viņš ziņkārīgi raudzījās apkārt.
"No kurienes tu esi?"
"No Banguras."
Šeldonu vēl neviens nebija pamanījis, un viņš labprāt noskatījās. Mežoņa atbildes nesaskanēja ar atzīmēm grāmatā, un uz balkona iesākās strīds, kuru izšķīra Munsters:
.,No Banguras?" viņš jautāja. "Tas taču ir miestiņš netālu no Latas. Viņš arī pierakstīts.kā latietis - Tagari no Latas."
"Kur tu iesi, kad beigsi strādāt pie baltā saimnieka?" Džoanna prasīja.
"Uz Banguru," mežonis atbildēja, un Džoanna to ierakstīja grāmatā.
"Ogu!" viņa sauca nākamo.