Tagari kāpa lejā, un viņa vietu ieņēma cits. Tagari pēkšņi pamanīja Šeldonu: viņš pirmoreiz savā mūžā redzēja zirgu un, izbailēs kliegdams, skrēja atpakaļ uz balkonu. Un vienā mirklī viss melno, mežoņu bars paniskās bailēs metās sāņus. Kalpi smējās un pūlējās tos nomierināt, un pamazām viņiem tas arī izdevās. Saspiedušies pulciņā, cilvēkēdāji brīnīdamies un izbijušies sāka apskatīt šausmīgo briesmoni.
"Hei! Ko jūs baidāt manus strādniekus?" Džoanna sauca no balkona. "Nāciet šurp."
"Nu, kā jums tie patīk?" viņa jautāja, kad Šeldons bija ar visiem sasveicinājies. "Un ko jūs par to teiksiet?" viņa rādīja uz "Martu". "Man jau sāka likties, ka būsiet aizbēdzis no plantācijas, un gribēju pati sūtīt strādniekus uz viņu telpām. Vai nav labi, ko? Paskatieties, piemēram, uz to, kam tās pārplēstās nāsis! Tas ir vienīgais, kas nav no Pungapungas. Un man gribēja iestāstīt, ka pungapungiešus nemaz nevarot līgt! Apskatiet labi krietni tos un tad varat apsveikt mani ar panākumiem. Neviena zēna vai pusaudža, visi, līdz pat pēdējam, pieauguši vīrieši! Man tik daudz ko jums stāstīt, ka nemaz nezinu, no kura gala lai sāku. Bet tik un tā nesākšu, kamēr nebūsim te beiguši un kamēr nebūsiet pateicis, ka nedusmojaties uz mani."
"Ogu, no kurienes tu esi?" viņa turpināja izjautāt mežoņus.
Bet Ogu bija visīstākais mežonis, kas nesaprata ne vārda angliski, tādēļ viņa vietā atbildēja uzreiz pusducis viņa biedru.
"Palikuši vairs tikai pāris vīru," Džoanna teica Šeldonam, "un tad beigsim. Bet jūs man vēl neesat teicis, ka nedusmojaties."
Šeldons skatījās viņas skaidrajās acīs, kas raudzījās uz viņu ar to taisno un mierīgo skatienu, kas, kā viņš no piedzīvojumiem zināja, varēja vienā mirklī kļūt naidīgi izaicinošs, un juta, kāds viņam prieks, ka Džoanna atkal mājās; viņš pats nebija domājis, ka viņa prieks būs tik liels.
"Es dusmojos gan," viņš vaļsirdīgi teica. "Un vēl tagad esmu dusmīgs, ļoti dusmīgs…" Viņš pamanīja viņas acīs niknu, naidīgu dzirksteli, un viņa sirds iedrebējās. "Bet es jums piedevu un arī tagad piedodu, kaut man jāatkārto…"
"Ka man vajadzīgs aizbildnis?" viņa to pārtrauca. "Tas nekad nenotiks! Paldies Dievam, esmu pilngadīga, un man ir tiesības vadīt savas lietas pilnīgi patstāvīgi. Pie reizes, ja jau runājam par praktiskām lietām, sakiet, kā jums patīk mana amerikāniskā rīcība?"
"Cik esmu dzirdējis, tad misters Rafs nemaz par to neesot sajūsmināts," Šeldons atbildēja. "Nu vairs nav šaubu, ka jūs esat pamatīgi sapurinājusi zālamaniešu vecos kaulus. Bet vienu lietu man gribētos zināt: vai tiešām Amerikas sievietēm visi pasākumi tik labi izdodas?"
"Ai nē, tā ir vienkārši laime, man ārkārtīgi laimējās," viņa atturīgi atbildēja, bet viņas acis staroja aiz prieka, un Šeldons skaidri redzēja, ka viņas zēna pašapziņa ir apmierināta, ka viņai pietiek vienkāršas uzslavas.
"Kāda tur laime!" stūrmanis Sparrohoks iejaucās sarunā, un viņa sejā bija lasāma vissirsnīgākā sajūsma. "Tā nebija nekāda laime, bet jūs tā strādājāt, kā neviens to te nav darījis. Jā, mēs savu naudu esam godīgi nopelnījuši. Viņa lika mums strādāt tā, ka bija vai jākrīt no kājām. Un arī drudzis vēl piesitās. Arī viņu sāka kratīt drudzis, bet ne viņa pati likās gulēt, ne mums to ļāva. Nudien, viņa ir īsts vergu tirgotājs. "Nu, mister Sparrohok, vēl drusciņ saņemieties, tad varēsiet vai veselu nedēļu gulēt," viņa man teica, kad es tikko turējos kājās, kad galva plīsa vai pušu un gar acīm lēkāja zaļi velniņi. Nudien, mirsti vai nost. Tomēr saņemies un izdari, ko viņa liek. Bet viņa jau atkal klāt: "Nu, vēl vienu reizīti, vienu vienīgu reizīti!" Un kā viņa prata lūkoties acīs vecajam Kina-Kinam!"
Viņš pārmezdams pakratīja galvu un sāka smieties savā basa balsī.
"Kina-Kina ir vecāks un. daudz netīrāks vīrs kā Telpass," Džoanna teica Šeldonam, "un droši vien desmitreiz nejaukāks par to. Bet, kungi, mēs pavisam esam aizmirsuši darbu. Jāpabeidz reģistrēt strādniekus."
Atkal viņa pagriezās pret melno, kas stāvēja uz kāpnēm.
"Ogu, kad beigsi strādāt pie baltā saimnieka, tu iesi uz Not- Notu… Tagari, izskaidro viņam to. Kad viņš beigs strādāt, mēs viņu aizvedīsim uz Not-Notu. Mister Munster, vai atzīmējāt?"
"Bet jūs esat pārkāpuši strādnieku vākšanas noteikumus," Šeldons teica, kad visi mežoņi jau bija prom. ""Fliberti" un "Emīlija" kopā var vest vienā braucienā ne vairāk kā septiņdesmit piecus strādniekus, bet jūs esat salīguši un atveduši pusotra simta. Ko tad teica Berents?"
"Viņš izlaida it visus, līdz pēdējam. Un, ko viņš teica, to lai jums pastāsta misters Munsters. Kaut ko līdzīgu, kā: "Lai esmu nolādēts" vai "Lai mani pakar". Bet nu es skriešu nomazgāties. Vai no Sidnejas atveda, ko es tur pasūtīju?"
"Jā. Jūsu lietas visas ir jūsu būdiņā," Šeldons atbildēja. "Bet pasteidzieties, brokastis jau gatavas. Dodiet man cepuri un jostu. Lūdzu, dodiet šurp. Es zinu, kur tās jānoliek. Tām ir viena vienīga vieta."
Viņa paskatījās uz to ātru, pētošu, gandrīz sievišķīgu skatienu un atvieglota uzelpoja, kad bija noņēmusi smago jostu.
"Vai zināt, man liekas, nekad vairs negribēšu nēsāt revolveri," viņa teica, sniegdama Šeldonam savu jostu. "Droši vien man tagad sānos iespiesta vesela bedre. Nemūžam nebūtu domājusi, ka revolveris var tā nogurdināt un arī apnikt."
Šeldons nenovērsa no viņas acu, kamēr tā noskrēja pa kāpnēm lejā uz savu būdiņu. Sētā viņa vēl pagriezās un sauca:
"Ak Kungs, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik labi un priecīgi jūtos, ka esmu atkal mājās!"
Kamēr viņa gāja uz savu niedrāju būdiņu, Šeldons raudzījās uz viņu, sekojot ar acīm līdz pat būdiņas durvīm, un pirmoreiz viņam ienāca prātā, ka Beranda un tā mazā būdiņa ir vienīgā vieta virs zemes, kuru viņa var saukt par savu "māju".