"Jā, tā vienmēr rakstīts grāmatās," es viņai ironiski atbildēju, domādams, ka viņa sapratis, cik tas muļķīgi, un tādēļ atteiksies no savas neprātīgās iedomas," Munsters pārtrauca savu stūrmani. "Bet viņa man saka: "Pilnīgi pareizi. Bet vai jums nekad nav gadījies piedzīvot, ka dzīvē daudzreiz notiek gluži kā grāmatās?" Es pakratīju galvu. "Nu, tad jums vēl nav par vēlu šo to pamācīties," viņa saka. "Es jums ko teikšu," es tai atbildu, "lai mani vai pakar; bet nekad nebūšu ar mieru nakts laikā braukt gūstīt nēģeri tādā nolādētā vietā, kā Pungapunga.""
"Jūs neteicāt vis "lai mani pakar", bet "lai tad esmu uz mūžu nolādēts"," Sparrohoks pārlaboja viņa vārdus.
"Bet viņa tūdaļ atbild: "Neviens jūs nelūdz braukt uz krastu!"" Sparrohoks smīnēdams turpināja. "Viņa pateica: "Un, ja brauksiet uz krastu bez manas atļaujas, jūs iedzīvosieties nepatikšanās, vai saprotat, kaptein Munster?""
"Kurš te no mums stāsta, jūs vai es?" saniknotais kapteinis bargi pārtrauca stūrmaņa stāstu.
"Vai viņa tā neteica?"
"Nu, teica jau teica, ja jau jums tik ļoti gribas to zināt. Bet, ja jau mēs visu te stāstām, tad nebūtu par ļaunu, ja pie tās pašas reizes jūs pateiktu, ko viņa jums teica, kad paziņojāt, ka pat par divkāršu algu nebrauksiet Pungapungas krastā strādniekus vākt."
Jau tā sārtā Sparrohoka seja kļuva gluži sarkana, un, kaut arī viņš pūlējās palikt vienaldzīgs, tomēr sāka smieties un šķobīt seju.
"Nu, stāstiet taču tālāk," Šeldons lūdza, un Munsters turpināja:
"Viņa saka: "Mums vajag panākt, lai melnie sajūt cienību pret mums un mūsu spēku. Citādi nekas neiznāks. No paša sākuma mums jāpanāk, ka tie zemojas mūsu priekšā. Es šonakt braukšu krastā un sagūstīšu pašu melno Kina-Kinu. Es neprasu, kuram no jums pietiktu drosmes braukt man līdzi, jo visas lomas jau esmu sadalījusi. Es ņemšu līdzi savus taitiešus un vienu no baltajiem." - "Tas baltais, protams, būšu es," es viņai saku, jo biju jau tā iededzies, ka būtu ar mieru iet vai pašā ellē. "Nebūt nē," viņa atbild. Jums es uzticu rezerves laivu. Kurtiss sargās mūsu laivu, un Faulers nāks man līdzi. Brāmss paliks uz "Fliberti" un Sparrohoks uz "Emīlijas". Mēs brauksim vienos naktī."
Nudien, sēdēt tai rezerves laivā bija visnejēdzīgāk. Nekad nebūtu domājis, ka nekā nedarīt ir tik ļoti grūti. Es apstājos asu piecdesmit no krasta, bet viņu laiva brauca tālāk un drīz pazuda piekrastes krūmājos. Bija tik tumšs, ka nekā nevarēja redzēt… Vai jūs, Šeldon, atceraties mazo, pērtiķim līdzīgo nēģeri, "Fliberti" pavāru? Izrādās, ka viņš pirms divdesmit gadiem bijis "Skotijas Vadoņu" kuģapuika, bet, kad visi komandas ļaudis noslepkavoti, viņš sagūstīts un aizvests uz Pungapungu verdzībā. Mis Laklande to dabūja zināt un ņēma viņu līdzi par ceļa rādītāju, par ko viņš dabūja puskasti tabakas…"
"Bet sākumā tikko nenomira aiz bailēm, kad dabūja zināt, kas šim jādara," Sparrohoks piebilda.
"Neesmu redzējis nekā melnāka par Pungapungas krasta krūmājiem. Tik ilgi skatījos tajos, kamēr man vai acis sprāga no pieres laukā, tad sāku skatīties zvaigznēs un klausīties viļņu šalkoņā. Kaut kur ierējās suns. Vai atceraties, Sparrohok? Es sastingu kā beigts, kad tas nelabais sāka riet. Bet drīz tas apklusa; acīmredzot nebija rējis mūsējos. Klusums kļuva vēl smagāks un krūmāji vēl melnāki, un es tikko noturējos, gandrīz sāku saukt Kurtisu, kas kļuva pie laivas krastā. Man tā gribējās pārliecināties, vai tik neesmu vienīgais baltais, kas palicis dzīvs.
Pēkšņi iesākās tracis. To jau varēja gaidīt, bet es tomēr nodrebēju. Nekad savā mūžā nebiju dzirdējis tik šausmīgu troksni. Acīmredzot visi nēģeri panikā skrēja uz mežu, tā sakot, atpakaļ neskatīdamies un nemaz nepūlēdamies uzzināt, kas noticis. Un taitieši tiem uz pēdām dzinās pakaļ, šaudami gaisā un mežonīgi kliegdami. Un atkal, tikpat pēkšņi, iestājās klusums. Varēja tikai dzirdēt, kā raud daži bērni, kas bēgot bija pamesti vieni.
Tad es izdzirdu krastā soļus, airu klaudzienus un mis Lak- landes smieklus. Es sapratu, ka viss beidzies labi. Mēs atgriezāmies uz kuģa, neizšāvuši neviena īsta šāviena. Taču viņa pierādīja, ka dzīvē notiek gluži kā grāmatās. Velns lai parauj! Vecais Kina-Kina visā savā godībā sēdēja viņas laivā, aiz bailēm drebēdams un kā pērtiķis murkšķēdams. Tālāk jau viss ritēja kā pa diedziņu. Kina-Kina vārds mežoņiem ir likums, bet Kina-Kina bija līdz nāvei nobiedēts. Visu laiku, kamēr stāvējām Pungapungas krastā, viņš bija mūsu gūstā un sūtīja uz krastu savas pavēles un rīkojumus…
Kina-Kinas sagūstīšana mums noderēja arī citādā ziņā. Mis Laklande pavēlēja, lai viņš liek savējiem atnest atpakaļ visu, ko viņi bija nozaguši no "Martas". Un mums katru dienu nesa kompasus, blokus, buras, tauvas, medikamentu kārbiņas, flagas, signalizētājus, vārdu sakot, viņi atnesa atpakaļ it visu, izņemot pārtiku, kas sen jau bija mežoņu vēderos. Protams, mis
Laklande ikreiz tiem deva pa druskai tabakas, lai viņiem pavisam nesaplaktu dūša."
"Ne jau tabaku vien," Sparrohoks iesaucās. "Par lielo grot- buru viņa tiem diedelniekiem iedeva veselas piecpadsmit arši- nas katūna, par hronometru - divas pakas tabakas, bet par simt asis garo, gluži jauno pieccollīgo tauvu tie dabūja nazi, kas maksā taisni vienpadsmitarpus pensu. Vecais Kina-Kina drebēt drebēja viņas priekšā un darīja visu, ko viņa tam lika… Ā, tur jau nāk viņa pati!"
Viņu ieraudzījis, Šeldons gluži samulsa. Klausīdamies par viņas drošsirdību pie Pungapungas, viņš to iedomājās tādu, kā bija paradis redzēt: no logu aizkariem šūtos brunčos, vīriešu kreklā, kas bija pāršūts par blūzi, salmu pastalās, kovboja cepurē un katrā ziņā ar revolveri aiz jostas. Bet nu viņa bija ģērbusies Sidnejā pirktās drēbēs un izskatījās pavisam citāda, - vienkāršos bruncīšos un vienkāršā blūzītē viņas graciozā, slaidā figūra izskatījās sievišķīgi daiļa, un tas Šeldonam bija pavisam kas jauns. No brunču apakšas bija redzamas brūnas kurpītes, kas paspīdēja, viņai nākot pāri pagalmam, un kājās bija brūnas ažūra zeķes. Jaunajā apģērbā viņa it kā pēkšņi bija kļuvusi par īstu sievieti, un Šeldonam nu bija trīskārt lielāks brīnums par pasakainajiem piedzīvojumiem, ko viņam tikko stāstīja.