Kalps deva pātagu, bet Billi to neņēma. Šeldons mierīgi gaidīja. Visu mežoņu acis, pilnas baiļu, šaubu un saspīlētas uzmanības, bija vērstas uz viņu. Nupat vajadzēja izšķirties, vai vientuļais baltais cilvēks paliks dzīvs, vai arī viņu nositīs.
"Billi, trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem," Šeldons mierīgi teica, bet viņa balsī ieskanējās kāda metāliska nots.
Billi sarauca seju, pacēla uz viņu savas acis, tad atkal tās novērsa, bet nekustējās no vietas. "Billi!"
Asi un skarbi kā revolvera šāviens noskanēja šis vārds. Mežonis automātiski pieskrēja klāt. Pārējo mežoņu kroplās sejas saviebās smīnā, un atskanēja sīki smiekli.
"Ja gribi sodīt Arungu, tad ved viņu uz Tulāgu," Billi sacīja. "Tur ierēdnis sodīs Arungu, dos viņam daudz pātagas cirtienu. Tāds ir likums. Es zinu, kāds ir likums."
Tiešām, tāds bija likums, un Šeldons to zināja. Bet viņš gribēja palikt dzīvs un viņam nebija ne mazākās gribas mirt gaidot, kamēr sāks darboties likumīgā tiesa un sodīs izbēgušo, kas varētu notikt pēc kādas nedēļas vai varbūt arī pēc divām.
"Tu par daudz pļāpā!" viņš ļauni uzkliedza. "Kā tu drīksti nepaklausīt!"
"Es zinu, kāds ir likums," mežonis ietiepīgi atkārtoja.
"Astoa!"
Vēl viens no mežoņiem gandrīz jautri iznāca no pūļa un nekaunīgi skatījās uz balto cilvēku. Šeldons tīši izvēlējās visnepaklausīgākos.
"Tu, Astoa, un Narada, tu, piesieniet Billi pie koka blakus Arungam."
"Piesieniet labi cieši," viņš piekodināja.
"Un tagad tu, Astoa, ņem rokā pātagu. Dod Billi trīs reizes pa desmit cirtieniem. Vai dzirdi!"
"Nē, es to nedarīšu," Astoa norūca.
Šeldons paņēma šauteni, kas bija pieslieta pie balkona margām, un uzvilka to.
"Es tevi pazīstu, Astoa," viņš mierīgi teica. "Tu sešus gadus strādāji Kvīnslendā."
"Es esmu misionārs," mežonis viņu nekaunīgi pārtrauca.
"Kvīnslendā tu veselu gadu sēdēji cietumā. Tavs baltais saimnieks bija liels muļķis, ka nepakāra tevi. Tu esi ļoti ļauns cilvēks. Tu Kvīnslendā sēdēji cietumā divas reizes ik pa sešiem mēnešiem. Divas reizes tu esi zadzis. Tu esi misionārs? Labi. Vai tu kādu lūgsnu proti?"
"Jā, protu."
"Labi. Nu, tad lūdzies. Labi ātri. Vispirms noskaiti lūgsnu, un tad es tevi nošaušu."
Šeldons mērķēja šauteni pret viņu. Astoa palūkojās uz savējiem, bet neviens no viņiem nekustējās no vietas un nedomāja viņam palīdzēt. Tie ar lielu uzmanību un ziņkāri gaidīja, kas notiks, un kā apburti nenovērsa acu no baltā cilvēka, kas stāvēja gluži viens uz balkona, turēdams savās rokās melno nāvi. Šeldons bija uzvarējis, un viņš to zināja. Astoa nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Viņš pacēla savas acis uz balto cilvēku un ieraudzīja, ka tas jau pagriezis šauteni pret viņu.
"Astoa," Šeldons teica, izmantodams psiholoģisko spriedzi, "es tūliņ sākšu skaitīt līdz trīs. Tad es šaušu. Un tad tev būs beigas."
Šeldons skaidri zināja, ka viņa roka, noskaitot līdz trim, nenodrebēs un mežonis paliks uz vietas guļot. Arī melnais to zināja. Un tādēļ Šeldonam nebija jāšauj. Tiklīdz viņš izteica: "Viens!" - Astoa jau izstiepa roku un ņēma pātagu. Pilns dusmu uz saviem biedriem, ka tie viņu neatbalstīja, viņš sita no visa spēka, katrā sitienā izgāzdams savas dusmas, bet Šeldons no balkona viņu pamudināja, lai sit vēl stiprāk. Pie koka piesietie kliedza un vaimanāja, un asinis lēni pilēja pa viņu mugurām. Mācība, ko viņš deva mežoņiem, bija pēc visiem likumiem atzīmēta ar spilgti sarkanām zīmēm.
Kad pēdējais no melnajiem atstāja sētu - arī abi nosodītie aizgāja pūlim līdzi -, Šeldons gandrīz bez samaņas nokrita uz kušetes.
"Tu esi slims, gluži slims," viņš vaidēja, runādams pats ar sevi. "Bet toties šonakt tu vari mierīgi gulēt," pēc pusstundas viņš piebilda.
3
"DŽESSI"
Pagāja vēl divas dienas. Šeldons sāka sajust, ka neizturēs, ja vēl vairāk savārgs, un nespēs apstaigāt slimniekus, ko viņš darīja četras reizes dienā. Tagad mira caurmērā pa četri cilvēki dienā un saslima vairāk nekā izveseļojās. Melnos bija pārņēmušas bailes, un tie bija pavisam nomāktā garastāvoklī. Katrs no slimajiem it kā pielika visas pūles, lai ātrāk varētu nomirt. Tiklīdz tie saslima, viņiem vairs nebija ne mazākās enerģijas, lai cīnītos ar slimību. Viņi bija pārliecināti, ka tiem jāmirst, un likās, ka viņi dara visu, ko spēj, lai šo pārliecību attaisnotu. Pat veselie bija pārliecināti, ka tie tikai uz īsu brīdi pasargāti, un ja ne šodien, tad rīt arī viņi saslims un nobeigsies. Kaut gan viņi visi bija par to pilnīgi pārliecināti, tiem tomēr nebija drosmes izrēķināties ar novārgušo balto cilvēku, sagrābt savās rokās kuģu laivas un bēgt no šīs slimību pekles. Lēnā nāve, kas, pēc viņu domām, bija neizbēgama, tomēr tiem nelikās tik briesmīga kā ātrā nāve no lodes, kas tiem draudēja, ja viņi saceltos pret savu kungu. Un pārsteigt viņu nesagatavotu nebija iespējams: nekad viņš negulēja, to viņi visi zināja. Un tikpat neapšaubāmi viņi zināja, ka nekādas burvības un nekāda pūšļošana nevar panākt baltā cilvēka nāvi, jo šo līdzekli viņi jau bija izmēģinājuši. Pat slimība, kas nobendēja vienu otru no viņu vidus, nevarēja nekā padarīt baltajam saimniekam.
Nepaklausīgo sodīšana visu priekšā atkal nostiprināja disciplīnu. Melnie pazemīgi padevās baltā cilvēka dzelzs rokai. Tikai aiz viņa muguras vai arī, novēršot savas sejas no viņa, tie tagad iedrošinājās ļauni runāt un viebties, bet savaldījās līdz vakaram, kad bija visi kopā teltīs, kur saimnieks viņus nevarēja dzirdēt. Bēgšanas mēģinājumu vairs nebija, un neviens vairs nenāca pa naktīm uz balkona.