Kad viņi sēdās pie galda, viņš manīja, ka Munsters ar Spar- rohoku nav mazāk pārsteigti kā viņš. Nebija vairs ne jausmas no viņu biedriskās izturēšanās pret to, - tie uzreiz bija kļuvuši neparasti pieklājīgi un bezgala godbijīgi.
"Nu man ir rokā jauna vieta," Džoanna teica, viesiem kafiju ieliedama, "vecais Kina-Kina droši vien savu mūžu mani neaizmirsīs, un es varēšu Pungapungas krastā vākt strādniekus, kad vien man iepatiksies. Huvutā es runāju ar Morganu. Viņš ar mieru ņemt tūkstoš strādnieku un maksāt par katru četrdesmit šiliņu… Vai es jums jau teicu, ka izņēmu apliecību, ka "Martai" ir tiesības vākt strādniekus? Jā, viss ir nokārtots, un "Marta" var uzņemt ik braucienā pa astoņdesmit cilvēku."
Šeldons rūgti pasmaidīja. Apburošā sieviete Sidnejas apģērbā, kas tikko nāca pār pagalmu, atkal izgaisa, un no jauna viņš redzēja savā priekšā agrāko zēnu.
19
ATŅEMTĀ ROTAĻLIETIŅA
"Nu, redziet nu," Džoanna teica un nopūtās, "es jums parādīju, cik enerģiski amerikāņi prot strādāt un ar kādiem panākumiem, bet jūs atkal man liekat visādus šķēršļus ceļā."
Bija jau pagājušas piecas dienas kopš viņas pārbraukšanas, un viņa ar Šeldonu stāvēja uz balkona un skatījās uz "Martu", kas uzvilka enkuru un devās jūrā, stingri turēdamās līdzi vējam. Šais piecās dienās Džoanna ne reizes neieminējās par savu sirsnīgāko vēlēšanos, kaut Šeldons, kā grāmatā lasīdams visu, kas notiek viņas sirdī, jau reizes divdesmit bija manījis, kurp viņa virza sarunas, cerēdama, ka viņš aicinās uzņemties vadīt "Martas" komandu. Bet skaidri viņa nekā neteica, jo gribēja, lai Šeldons pats saka galavārdu. Atrast "Martai" kapteini bija ļoti grūti. Džoanna cītīgi sargāja "Martu" un rūpējās par to, un neviens no kandidātiem, kurus Šeldons ieteica, nevarēja apmierināt viņas prasības.
"Olsons? Varbūt "Flibertam" viņš derētu, ja es ar saviem matrožiem to šad un tad remontēšu, kad kuģis būs nekopts. Bet viņam uzticēt "Martu"? Nemūžam."
"Un Munsters? Iā, tas laikam būtu vienīgais cilvēks visās Zālamana salās, kuram vēl varētu "Martu" uzticēt. Bet kāda viņam pieredze? Viņš taču nogremdēja "Umbavu", kur noslīka simt četrdesmit cilvēku. Viņš bija sargu priekšnieks un apzinīgi neizpildīja savus pienākumus. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņu padzina no vietas."
"Kristiāns Jongs nekad nav lielu kuģi vadījis. Turklāt mēs jau viņam nevaram tik daudz samaksāt, cik viņš nopelna ar "Minervu". Sparrohoks ir ļoti labs, bet var izpildīt tikai to, ko cits viņam uzdod. Viņš ir krietns jūrnieks, bet viņam pašam nav ne mazākās uzņēmības un ierosmes, un viņš pavisam neprot komandēt. Es jums saku, man visu laiku bija jādreb, kad nodevu "Fliberti" viņa vadībā."
Un tā gāja ari turpmāk: pret katru kandidātu viņai bija daudz un dažādu iebildumu, un Šeldons pie sevis nobrīnījās, cik pareizi viņas spriedumi un raksturojumi. Reizes divdesmit viņa to gandrīz piespieda atzīt, ka viņa, pēc visa spriežot, tiešām ir vienīgais cilvēks Zālamana salās, kas varētu komandēt "Martu". Bet katru reizi viņš laikā apķērās, un Džoannai lepnums neatļāva minēt pašai savu kandidatūru.
"Ja kāds prot labi vadīt laivu, tas vēl nenozīmē, ka viņš būs arī labs kapteinis," viņa reiz teica, atbildēdama uz kādu no viņa argumentiem. ""Martas" kapteinim jābūt enerģiskam, uzņēmīgam un ar ļoti plašu skatu…"
"Bet ja jūsu taitieši būs uz kuģa…" Šeldons gribēja izmēģināt jaunu argumentu.
"Neviena taitieša uz kuģa nebūs," viņa tūdaļ atbildēja. "Mani ļaudis paliks pie manis. Vai var zināt, kad un kur man viņi būs vajadzīgi? Ja es būšu uz kuģa, tad arī viņi būs tur, bet, ja es būšu krastā, viņi būs pie manis. Viņiem arī te, plantācijā, darba diezgan. Vai esat redzējis, kā viņi cērt kokus? Katrs no viņiem atsver pusduci jūsu cilvēkēdāju…"
Bet saruna tomēr beidzās ar to, ka Džoanna, stāvēdama uz balkona līdzās Šeldonam un smagi nopūzdamās, skatījās, kā "Marta" dodas jūrā ar no Savo salas ataicinātā vecā Kinrosa komandu.
"Kinross ir par daudz veca manta," viņa teica mazliet skumīgi un rūgti. "Nešaubos, ka viņa rokās "Marta" ir drošībā, ka viņš to nekad nenogremdēs aiz vieglprātības vai neuzmanības. Tikai viņš ir par daudz bailīgs un nevainīgs kā bērns, bet nevainīgie kapteiņi savus kuģus nogremdē tikpat bieži kā pārāk straujie un pārdrošie. Kinross kādā jaukā dienā nogremdēs "Martu" tādēļ, ka viņu varēs glābt, vairs tikai ķeroties pie pēdējā salmiņa, bet viņam būs bailes to darīt. Es tādus cilvēkus pazīstu. Viņi baidās krietna vēja, kas divdesmit stundās tos aizvestu līdz brauciena mērķim, un tie kavējas, gaida, kamēr jūra kļūs pavisam rāma, un kuģim veselu nedēļu jāpaliek uz vietas. Protams, kad viņš vadīs "Martu", mums no tās būs ienākumi, bet daudz, daudz mazāki, nekā tā ienestu, ja kuģi vadītu krietns kapteinis."
Viņa apklusa un, laiciņu ne vārda neteikusi, pietvīkušu seju un mirdzošām acīm raudzījās, kā burinieks aizbrauc no krasta.