"Redziet, kā Kinross uzvelk ieslīpo buru," Šeldons mierīgi teica.
"Tas nevar būt!" viņa neticīgi iesaucās un skrēja paņemt tālskati.
Kamēr viņa ar tālskati noraudzījās kapteiņa manevros, Šeldons pēc viņas sejas izteiksmes saprata, ka Kinrosam diezin kā neveicas.
"Taču neprata," viņa teica. "Nu mēģina otrreiz… Un tādam cilvēkam jūs uzticējāt tik burvīgu kuģi kā "Marta". Nē, es vairs negribu skatīties. Iesim labāk istabā un izspēlēsim biljarda partiju. Tad apseglošu zirgu un jāšu šaut baložus. Vai jāsiet man līdzi?"
Pēc stundas, kad tie izjāja no nama sētas, Džoanna seglos vēl pēdējo reizi pagriezās paskatīties uz "Martu", no kuras vairs bija saredzams tikai neliels punktiņš apvāršņa malā.
"Tad ta Tjudoram būs brīnums, ka "Marta" pieder mums," viņa smējās. "Iedomājieties tikai! Ja viņš neatradīs zeltu, tad būs jāpērk tvaikoņa biļete un jādodas no šejienes prom."
Smiedamās viņa izjāja pa vārtiem. Bet pēkšņi aprāva smieklus un apturēja zirgu. Šeldons aši paskatījās uz viņu un ieraudzīja viņas sejā te oranžus, te zaļus plankumus.
"Drudzis," viņa teica. "Jāgriežas atpakaļ."
Kad tie jau bija mājās, Džoannu sāka kratīt drudzis, un Šeldonam vajadzēja viņai palīdzēt nokāpt no zirga.
"Cik smieklīgi, vai ne?" viņa teica, un tai klabēja zobi. "Gluži kā jūras slimība… nav nekā bīstama, bet ārkārtīgi nepatīkama sajūta, kamēr pāriet. Es iešu atgulties. Atsūtiet Noa- Noa vai Vaijaberi, un lai Ornfairi uzvāra ūdeni. Pēc stundas ceturkšņa droši vien zaudēšu samaņu. Bet pievakarē viss jau būs pārgājis. Man vienmēr tā iet: iesākas ļoti strauji un stipri, bet drīz pāriet. Cik žēl, ka nedabūju pašaut baložus. Pateicos, nepūlieties."
Šeldons izpildīja visu, ko viņa lūdza, pats atnesa viņai pudeles ar karstu ūdeni, tad apsēdās uz balkona, velti pūlēdamies lasīt vecās Sidnejas avīzes, kuru viņam atveda veselu paku. Ik pa brīdim viņš pārtrauca lasīšanu un raudzījās uz niedrāju būdiņu, kur viņa gulēja. Jā, ļaudīm taisnība: Zālamana salas nav īstā vieta sievietēm.
Viņš sasita plaukstas un pavēlēja Lalaperu:
"Steidzies uz strādnieku teltīm un ved šurp visas melnās Marijas, visas, cik vien tur viņu ir!"
Pēc brīža viņa priekšā nostājās visas Berandas sievietes - pavisam divpadsmit nēģerietes. Uzmanīgi tās apskatījis, viņš izraudzījās vienu un samērā glītu, kurai uz miesas nebija redzamas nekādas ādas slimības.
"Kā tevi sauc? Sangvi?" viņš jautāja.
"Nē, es esmu Mahua," viņa atbildēja.
"Labi, Mahua. Tev vairs nebūs pusdienas jāvāra. Tu tagad kalposi baltajai Marijai. Tu paliksi pie viņas visu laiku. Vai saprati?"
"Sapratu," viņa norūca un, paklausīdama viņa mājienam, aizgāja pie Džoannas uz niedrāju būdiņu.
"Nu, kā?" Šeldons vaicāja Vaijaberi, kas tikko iznāca no būdiņas.
"Baltā Marija ir ļoti slima," Vaijaberi atbildēja. "Viņa visu laiku daudz runā. Visu laiku par lielo burinieku."
Šeldons pakratīja galvu; viņš saprata, ka "Martas" zaudējums bija atstājis uz Džoannu tik lielu iespaidu, ka viņai piemeties drudzis. Tas ir - drudzis jau būtu tik un tā sācies, bet bēdas to paātrināja. Viņš aizsmēķēja papirosu; tad, vērīgi lūkodamies dūmu lokos, nejauši atcerējās savu māti - anglieti - un savā nodabā jautāja: vai viņa saprastu, ka viņas dēls mīl meiteni, kas saslimst, ja tai neatļauj būt par kapteini uz kuģa, kas braukā pa cilvēkēdāju salām?
20
VĪRIEŠU SARUNA
Mīlas lietās vispacietīgākais cilvēks kļūst nepacietīgs. Un Šeldons bija līdz ausīm iemīlējies. Reizes divdesmit viņš sauca sevi par ēzeli un pūlējās apspiest savu mīlu, domājot par kaut ko citu; bet atkal un atkal viņa domas atgriezās pie Džoannas.
Viņa tam bija kā bezgala sarežģīta problēma, un dienām no vietas viņš lauzīja galvu, domādams, kā vislabāk viņai piekļūt.
"Maigās mīlas mākslā" viņš bija pavisam nepraša. Tikai vienu reizi savā mūžā viņš bija iemīlējies, bet arī toreiz iniciatīva bija vairāk viņas, nekā viņa rokās, un nevarētu teikt, ka viņš būtu ieguvis lielu pieredzi. Bet šoreiz bija pavisam citādi, pie tam apstākļi bija ļoti sarežģīti un grūti (tā viņš vismaz pats uzskatīja), jo tagad viņš mīlēja meiteni, kas negribēja pat domāt par precēšanos un kurā bija maz kā sievišķīga; jau domājot vien par laulības dzīvi, viņa sajuta šausmas; viņa jūsmoja par brīnišķīgiem piedzīvojumiem un aizrāvās ar zēniskām pārgalvībām. Viņš mīlēja meiteni, kas bija pilnīgi normāla un vesela, bet pavisam nepieauguši, un vīrs viņai šķita tikai kavēklis dzīves ceļā.
Kā viņai piekļūt? Viņš zināja, ka viņa fanātiski mīl brīvību un necieš nekādus ierobežojumus, ne mazāko patvarību pret sevi. Neviens vīrietis neiekarotu viņas sirdi, apskaujot to. ja kāds to mēģinātu, viņa aizlaistos kā izbiedēts putns. Šeldons skaidri saprata, ka taisni to viņš nedrīkst darīt. Tikai nepie- skarties viņai! Viņa rokas spiedienam jāpaliek tādam pašam, kāds tas bijis līdz šim, - tas var būt tikai draudzīgs. Lai Dievs pasargā, ja viņš kaut kā izrādītu viņai savas jūtas. Tātad atliek vienīgi - runāt ar viņu. Bet ko lai viņai saka? Runāt uz viņas sirdi? Bet viņas sirdī taču nav mīlas. Uz viņas prātu? Bet viņai taču ir bērna prāts. Viņai bija viss sievietes daiļums un burvība, bet viņas prāts, cik viņš noprata, nebija sievietes, bet zēna prāts. Un tomēr viņam jārunā, jo šā vai tā viņu attiecības jānoskaidro, jāierosina, lai viņa sāk domāt par laulību un mīlu.
Pa plantāciju jādams, viņš, saraucis pieri, daudz un ilgi domāja par to, gatavodamies pirmajam uzbrukumam; desmitiem reižu viņš izgudroja visādus gudri viltīgus plānus, kā iesākt runāt par šo delikāto lietu, bet ik reizes, kad bija klāt izšķirošais brīdis, kaut kas atkal iztraucēja un saruna aizvirzījās pavisam uz citu pusi, ko viņš nemaz nebija paredzējis. Bet reiz kādu rītu viņam likās, ka pienācis izdevīgs brīdis. Viņi runāja, ka var sagaidīt preču tarifa pazeminājumu, un Džoanna teica: