"Man tā gribētos, kaut Berandai labi klātos, tā ir mana sirsnīgākā vēlēšanās."
"Vai gribat, lai pasaku jums, kāda ir mana sirsnīgākā vēlēšanās?" Šeldons strauji jautāja. "Vissirsnīgākā, par kuru vienmēr domāju … sapņoju."
Viņš apstājās un izteiksmīgi raudzījās uz viņu, bet no viņas sejas izteiksmes nojauta, ka viņa nesaprot, kas tā varētu būt par vēlēšanos, un sagaida apmēram tādu pašu vēlēšanos kā savējo.
"Nu, nu, sakiet, es klausos," viņa mazliet nepacietīgi teica, uztraukdamās, ka viņš tik ilgi neko nesaka.
"Protams, es arī vēlos, lai Berandai klājas labi," viņš turpināja, "bet tā ir mana otra vēlēšanās. Man ir cita, daudz lielāka, daudz svarīgāka vēlēšanās, lai… lai… jūs un mani pie Berandas sien daudz ciešākas saites nekā tīri veikalnieciskas attiecības vien… Vārdu sakot, mana vēlēšanās ir, lai jūs kādreiz, kad būsiet ar mieru, kļūtu mana sieva."
Viņa pietrūkās kā odzes dzelta. Viņas seja nobāla, bet nevis aiz meitenīga mulsuma, bet aiz dusmām, kas iezibējās viņas acīs.
"Tagad - tagad, kad esmu tik daudz jau sasniegusi!" viņa uzbudināta iesaucās. Bet tad pēkšņi viņas balss kļuva mierīga, un viņa sāka runāt auksti un lietišķi, kā droši vien Huvutā runāja ar Morganu un Rafu: "Klausieties, mister Šeldon. Man nav nekā pret jums. Jūs man pat patīkat, kaut arī esat konservatīvs, lēns un smaga rakstura kungs. Bet saprotiet taču reiz par visām reizēm, ka nebraucu uz Zālamana salām precēties. Apprecēties ļoti labi varēju arī savā dzimtenē, tādēļ vien man nebija vērts braukt desmit tūkstošiem jūdžu. Es gribu pati saviem spēkiem izlauzt sev dzīvē ceļu, tā, lai tas būtu mans pašas ceļš.
Tādēļ es atbraucu šurp. Ja es apprecētos, ar to nepavisam nebūtu sasniegts mans mērķis. Laulība nav mans ceļš. Dažām sievietēm tas varbūt ir visai svarīgi, tikai ne man. Es jums ļoti pateicos. Un, kad runāju par preču tarifu, tad nevēlos, lai pie manis nāk ar mīlestības apliecinājumiem. Un bez tam, bez tam…"
Viņa apklusa, un, kad tā atkal turpināja, viņas balsi bija kaut kas lūdzošs. Šeldons, to sajutis, bija gandrīz ar mieru atzīties, ka ir visrupjākais kustonis.
"Vai tad jūs neredzat? Tas taču izjauks visu darījumu, un stāvoklis kļūs pilnīgi neciešams… Bet es… es… tā mīlēju mūsu tīri veikalniecisko sadarbību un biju tik lepna uz to! Vai tiešām jūs nesaprotat? Ja jūs būsiet mans kavalieris, tad taču es nevaru kļūt jūsu kompanjons. Un es biju tik laimīga…"
Viņas acīs bija vilšanās asaras, un viņa norija asaru kamolu, kas žņaudza kaklu.
"Es jūs jau brīdināju," viņš drūmi teica. "Tik nedabiskas attiecības starp vīrieti un sievieti nevar ilgi pastāvēt. Es jums to teicu jau no paša sākuma."
"Ak jā. Nu es ļoti labi saprotu, kādi bija jūsu nolūki." Atkal viņa runāja ar dusmām, un sievišķīgi lūdzošā pieskaņa viņas balsī izgaisa. "Jūs bijāt ļoti viltīgs. Jūs paguvāt mani brīdināt no visiem Zālamana salu vīriešiem, protams, izņemot jūs pašu."
Tas bija pliķis sejā, kas smagi trāpīja Šeldona sirdī. Džoannas pārmetums bija pa daļai dibināts, un tomēr tas bija tik bezgalīgi netaisns. Viņa juta, ka sitiens trāpījis tieši mērķī, un tai acīs iemirdzējās uzvaras uguntiņas. Šeldons saprata, ka tam izaicinājums jāpieņem, un viņš to darīja.
"Piedodiet, bet jūsu uzskati ir pārāk vienpusīgi," viņš teica. "Kamēr jūs nebijāt te, man klājās itin labi. Vismaz nekad nebija jādzird tādi apvainojumi, neviens mani nesauca par nelieti, kā jūs tikko darījāt. Lūdzu, es jūs neaicināju uz Berandu, neaizmirstiet to. Es nesaucu jūs šurp un nelūdzu, lai paliekat te. Tieši tādēļ, ka jūs te palikāt, nu radies jums nepatīkams stāvoklis. Jūs bijāt man kā kārdinātājs un nu vainojat mani! Es nemaz negribēju, lai jūs paliekat. Toreiz es jūs vēl nemīlēju. Mana vēlēšanās bija, lai jūs brauktu uz Sidneju, no kurienes tad varētu braukt atpakaļ uz Havaju, uz savu dzimteni. Bet jūs gribējāt palikt te. Jūs faktiski…"
Viņš apstājās, meklēdams saudzīgāku vārdu nekā tas, kas tam patlaban bija uz mēles, bet viņa pati pabeidza, ko viņš gribēja teikt:
"Pati jums uzbāzos, ja? To jūs gribējāt teikt?" viņa iesaucās pietvīkušiem vaigiem un lielā niknumā. "Nu, sakiet, sakiet. Nemeklējiet vārdus. Varat neraizēties par manu pašlepnumu."
"Nu labi, nemeklēšu ar' un teikšu jums vaļsirdīgi," viņš cieši un noteikti atbildēja, apzinādamies, ka saruna var kļūt par tīri puicisku plēšanos. "Jūs visu laiku prasījāt, lai izturos pret jums kā pret vīrieti. Konsekvence prasa, ka tad arī jums jārunā kā vīrietim un vīrišķīgi jānoklausās, ko otrs jums saka. Un jums jāzina, ko es gribu teikt. Jūs neesat vainīga, ja radies tik nepatīkams stāvoklis. Saprotiet, ka es nemaz jūs nevainoju. Bet tāpat arī jums nevajadzētu vainot mani."
Šeldons redzēja, ka viņa drudžaini sakniebj rokas, redzēja, cik vētraini cilājas viņas krūtis. Viņš pielika visus spēkus, lai savaldītos un neapskautu viņu. Viņam gandrīz paspruka, ka viņa ir visbrīnišķīgākais zēns visā pasaulē, bet Šeldons noturējās, apvaldīja savas straujās iegribas un piespieda sevi turpināt sarunu pavisam mierīgi, nepārkāpjot savu izstrādāto programmu attiecībā uz Džoannu.
"Jūs nevarat kļūt citāda, kā esat, un nevarat palikt tāda, lai es pēc jums neilgotos. Jūs piespiedāt mani iemīlēties un tiekties pēc jums. Jūs pati tā negribējāt, necentāties pēc tā. Tāda jūs esat, un tas ir viss. Bet arī es esmu tāds, kāds esmu, un man vajadzēja jūs iemīlēt. Es nevaru kļūt citāds. Nav manos spēkos vairs netiekties pēc jums, tāpat kā nav jūsu spēkos panākt, lai es jūs vairs nemīlētu."