"Ak, tiekties, liekties, tiekties!" viņa to naidīgi pārtrauca. "Es neesmu nekāda zostiņa, es ari kaut ko saprotu. Un tas viss ir tik muļķīgi un tik… nepatīkami. Kaut varētu aiziet, bēgt prom no visa tā! Nudien, es domāju, ka vislabāk būtu, ja es apprecētu Noa-Noa, Adamu-Adamu, Lalaperu vai pat kādu no jūsu nēģeriem. Tādam vīram es varētu pavēlēt, varētu turēt viņu tālāk no sevis, un tad tādi kungi kā jūs liktu mani mierā un neuzmāktos man ar saviem precību priekšlikumiem un nerunātu par savām ilgām."
Šeldons negribot sāka smieties, kaut gan viņam pavisam negribējās smieties.
"Jums nemaz nav sirds," viņš gandrīz nežēlīgi teica.
"Tas tādēļ, ka mana sirds nekāro pēc pavēlnieka?" viņa tūdaļ atcirta. "Nu labi, lai. Man nav sirds. Un ko tad nu jūs darīsiet?"
"Tikai lūgšu man paskaidrot, kādēļ tad jums ir sievietes izskats? Kādēļ jums ir sievietes miesas formas, sievietes lūpas, brīnišķi sievietes mati? Un es jums atbildēšu: tādēļ, ka jūs tomēr esat sieviete, kaut viss sievišķīgais jūsos vēl snauž. Un vē! es jums teikšu, ka nāks diena, kad sieviete modīsies!"
"Lai Dievs pasargā!" viņa iesaucās ar tik nemākslotām šausmām, ka Šeldons atkal sāka smieties un arī viņa pati pasmaidīja.
"Man jums vēl kas jāsaka," Šeldons turpināja. "Es tiešām pūlējos pasargāt jūs no visiem citiem vīriešiem Zālamana salās un arī no jūs pašas. Kas attiecas uz mani, tad pavisam nedomāju, ka man no šīs puses varētu draudēt kādas briesmas. Un iznāca, ka nepratu jūs nosargāt no sevis paša, un vispār nepratu jūs sargāt. Jūs darījāt visu, ko vien gribējāt, it kā manis nemaz nebūtu pasaulē; jūs braucāt uz Malaitu strādniekus vākt, viena pati braucāt ar mūsu buriniekiem, kopā ar trim vistrakākajiem neliešiem, kādi vien Zālamana salās ir: Faulers! Brāmss! Kurtiss! Bet tādas jau ir cilvēka dabas ačgārnības! Kā redzat, esmu pavisam vaļsirdīgs. Un es jūs mīlu arī tādēļ. Es jūs mīlu ar visu, kas jums ir, mīlu jūs tādu, kāda esat!"
Viņa neapmierināta saviebās un protestēdama pacēla roku.
"Nē," viņš teica, "jums nav tiesību protestēt, kad es runāju, ka mīlu jūs, - neaizmirstiet, ka šī ir vīriešu saruna. Es tagad ar jums runāju kā ar vīrieti. Jūs kā sieviete šai gadījumā esat tikai nejaušība, blakuslieta. Ja es tikai konstatēju faktu, ka mīlu jūs, tad jums mani jāuzklausa… Bet nu es jums vairs neuzbāzīšos ar savu mīlu. Mūsu attiecības paliks tādas pašas, kā bija līdz šim. Berandā jums tomēr būs labāk un drošāk nekā citur Zālamana salās, kaut arī es jūs mīlu. Es tikai vēlētos, lai jūs kādreiz atcerētos, ka mīlu jūs un ka diena, kad jūs būtu ar mieru kļūt par manu sievu, būtu laimīgākā diena manā mūžā. Es gribētu, lai jūs par to šad un tad domātu. Un esmu pārliecināts, ka jums vajadzēs par to domāt, kaut pavisam reti. Bet nu vairs nerunāsim par to. Es jums to apsolu kā vīrietis vīrietim. Lūk, mana roka."
Viņš sniedza tai roku. Viņa vienu mirkli šaubījās, tad strauji satvēra to un smaidīja asarām acīs.
"Es gribētu…" viņa nevarēja parunāt, "es gribētu, lai jūs man tās melnās Marijas vietā labāk dotu kādu cilvēku, kas varētu mani lamāt, kad tas būs vajadzīgs."
Un, izteikusi šos mīklainos vārdus, viņa aizskrēja.
21
KONTRABANDA
Šeldons par šo dialogu vairs nerunāja, un viņa attiecības ar Džoannu nemaz neizmainījās. Viņa izturēšanās nekādā veidā neliecināja par mīlas ilgām, kas dega krūtīs. Starp viņiem nebija arī saspīlētas gaisotnes: viņi izturējās viens pret otru vienkārši un draudzīgi tāpat kā agrāk. Viņam ļoti interesēja, vai viņa atklātā atzīšanās mīlā kaut drusciņ atmodinājusi Džoannas sievietes pašapziņu, bet velti viņš mēģināja notvert kaut niecīgāko mājienu, kas par to liecinātu; likās, ka Džoanna nemaz nav kļuvusi citāda. Viņš pats gan zināja, ka slēpj savas jūtas, tomēr bija pilnībā pārliecināts, ka viņa nekā neslēpj, nemaz neizliekas un izturas brīvi un vaļsirdīgi. Un tomēr sēklai, ko viņš bija metis viņas sirdī, vajadzēja uzdīgt. Par to viņš nešaubījās, kaut nebija nekādas pārliecības, kas no tā var iznākt, jo nevarēja paredzēt, ar ko var beigties process, kas norisinās dīvainās, savādās meitenes dvēselē. Varbūt viņā pamostas sievietes daba. Bet, ļoti iespējams, ka viņš nav tas vīrietis, kas var likt viņas sirdij saldi nodrebēt, un tāpēc viņa atzīšanās mīlā var vēl vairāk nostiprināt Džoannas pārliecību, ka īstā laime mīt vientulībā.
Viņš cītīgi nodevās darbiem plantācijā, ziedodams tiem arvien vairāk laika, bet Džoanna strādāja mājas darbus. Viņa stingri saņēma savās rokās daudzos mājas pārvaldes pienākumus, pārmainīja visu agrāko mājsaimniecības sistēmu un ieviesa stingrāku disciplīnu. Berandas stāvoklis stipri vien uzlabojās. "Marta" aizveda atpakaļ uz dzimteni piecdesmit strādniekus, kuru līguma laiks beidzās. Tie bija tieši tie visļaunākie: slepkavas, kurus salīga Balli-Bitijs un kuri bija pārlaiduši arī terora laikus, kas beidzās ar agrāko Berandas īpašnieku padzīšanu. Par jaunajiem strādniekiem varēja cerēt, ka rezultāts būs pavisam citāds, jo tiem no paša sākuma bija pavisam cits režīms.
Džoanna ar Šeldonu tūdaļ pašā sākumā vienojās, ka strādniekus vajag turēt stingri, nekur nepiekāpties, bet tai pašā laikā būt ļoti taisnīgiem pret viņiem; tad varēja cerēt, ka vecie strādnieki viņus nesamaitās, jo daļa agrāko strādnieku tomēr vēl palika līdz līguma beigām.
"Vai zināt, man liekas, būtu labi, ja šodien tiem ierādītu darbu kaut kur tuvāk mājām," reiz Džoanna teica pie brokastu galda. "Es pārmeklēju māju, un jums vajadzētu pārmeklēt strādnieku teltis. Mums pazudis ļoti daudz lietu."