"Jā, jums taisnība," Šeldons piekrita. "Jāpārmeklē viņu kastes. Man nupat atkal pazuduši divi krekli un zobu suka."
"Bet man divas patronu kārbiņas, nemaz nerunājot par kabatlakatiņiem, dvieļiem, palagiem, un arī manas labākās kurpes pagalam," Džoanna teica. "Tikai nesaprotu, kam tiem vajadzīga jūsu zobu suka. Nudien, viņi drīz sāks zagt arī biljarda bumbas!"
"Viena jau pazuda, dažas nedēļas pirms tam, kā jūs atbraucāt," Šeldons smējās. "Tātad nolemts: šodien pat pārmeklēsim viņu kastes."
Tā bija rūpju pilna diena, jo pēc brokastīm Džoanna un Šeldons apbruņojās un sāka apstaigāt strādnieku dzīvokļus; viņus pavadīja uzraugi un kādi seši ziņneši, kam vajadzēja skriet pie strādniekiem un pasaukt to, kura kasti pārmeklēja. Atsauktais strādnieks atnesa savas kastes atslēgu un noskatījās, kā uzraugi pārmeklē viņa mantas.
Viņi atrada daudz no nozagtā: veselu duci lielu un kā bārdas nazis asu dunču, ar kuriem grieza niedrājus un viegli varēja nocirst cilvēkam galvu; dvieļus, palagus, kreklus, kurpes, zobu sukas, slotas, ziepes, pazudušo biljarda bumbu un vēl daudzas citas lietas, kas jau bija pavisam aizmirstas. Džoanna ar Šeldonu bija sevišķi pārsteigti, kad atrada diezgan daudz šaujamā pulvera, ko viņi uz vietas konfiscēja; tur bija ar pulveri pildītas pudeles, dinamīta patronas, vairākas aršinas Bikforda auklu, detonatoru kastītes un bezgala daudz visdažādāko kalibru un sistēmu šauteņu un revolveru patronu. Bet vissvarīgākā paslēptuve bija telts, kurā gulēja Gugumi un pieci citi portadamieši. Viņu kastēs neatrada it nekā, par ko Šeldons brīnījās; tas viņam likās aizdomīgi, un viņš pavēlēja atrakt grīdas klonu. Un tiešām, pēc kāda brīža dienas gaismā izvilka divas pavisam jaunas, lūkos ietītas Vinčestera sistēmas šautenes, abas labi ieeļļotas un pavisam bez rūsas. Šeldons tās nepazina; droši vien tās nebija viņa un arī ne no Berandas mantām, tāpat kā četrdesmit pudeles ar pulveri, kas bija noglabātas būdiņas kaktā, un astoņas detonatoru kastes. Bet lielais Kolta sistēmas revolveris, kas ari tur bija paslēpts, bez šaubām, bija Gijo Drumonda revolveris, bet otrs, 32. kalibra revolveris - viens no tiem, ko bija pazaudējis viens no taitiešiem pirmajā nedēļā pēc tam, kad viņi atbrauca šurp; Džoanna revolveri tūlīt pazina. Tā kā pie ieročiem nebija patronu, Šeldons lika rakt vēl dziļāk un tiešām atrada lielu skārda kasti. Gugumi zvērojošām acīm skatījās, kā Šeldons izņēma no kastes visu, kas tur bija iekšā: divsimt Vinčestera šauteņu patronu un tikpat daudz citu šauteņu patronu.
Visas strādniekiem atņemtās mantas viņi salika kaudzē uz iekšējā balkona, kura priekšā lejā, dažus soļus no kāpnēm, stāvēja vainīgie, pie kuriem atrada zagtās mantas. Pavisam viņu bija ap četrdesmit. Aiz viņiem cieši kopā bija sastājušies visi citi plantācijas strādnieki, daži simti melno mežoņu. Džoanna ar Šeldonu stāvēja uz balkona, bet uz kāpnēm nostājās uzraugi. Citu pēc cita izsauca vainīgos un nopratināja. Bet no viņiem nekā nopietna nevarēja uzzināt. Tie meloja, acīs skatīdamies, to gan īsti viņi neprata, toties bija stūrgalvīgi un neatkāpās no teiktā; kad tos pie pieķēra vienos melos, tie tūlīt pat izgudroja citus. Viens teica, ka viņam atņemtās vienpadsmit dinamīta patronas atradis krastā. Kapū teica, ka pie viņa atrasto taitiešu revolveri tam uzdāvinājis Lervumi. Lervumi sacīja, ka dabūjis to no Noni, Noni no Sulefatoi, Sulefatoi no Čoka, Čoka no Ngavi, bet Ngavi noslēdza loku, teikdams, ka dabūjis revolveri no Lervumi; bet tas tikpat sīki stāstīja, kā to dabūjis no Noni, un tā tālāk - atkal līdz loka beigām.
Par dažām lietām nebija šaubu, ka tās mājā nozaguši kalpi, bet tie visi stūrgalvīgi liedzās un izteica dažādas šaubas par saviem biedriem.
Tas, pie kura atrada biljarda bumbu, apgalvoja, ka savu mūžu neesot to redzējis un te esot kāda burvestība. Kāds ļauns gars to ielicis viņa kastē. Viņam neesot ne jausmas, kā bumba nokļuvusi tur, laikam tā nokritusi no debesīm.
To, ka pie viņiem atrastas mantas, sevišķi šaujamie materiāli, to daudzi novēla uz pavāriem un apvainoja visus kuģa matrožus, kādi vien ienākuši Berandas līkumā visus pēdējos gadus. Bet dabūt zināt patiesību nekādi nebija iespējams, kaut arī, piemēram, abas šautenes un daļa patronu, kuras Šeldons neatzina par savām, varēja nokļūt Berandā no kāda sveša kuģa.
"Redziet! Izrādās, ka esam dzīvojuši uz paša vulkāna," Šeldons teica Džoannai. "Viņus vajadzētu sodīt ar rīkstēm."
"Mani jūs nedrīkstat sist," Gugumi no lejas kliedza. "Mans tēvs ir lielais valdnieks. Ia aizskarsiet mani, nebūs labi, kad es jums saku."
"Ko tas nozīmē, Gugumi!" Šeldons sauca. "Tu man pielūko! Es tev rādīšu! Ei, Kvāk, iekal viņu dzelžos."
Kvāks - smags, liela auguma uzraugs - paņēma palīgā divus mežoņus, atlauza atpakaļ Gugumi rokas un ieslēdza tās smagās važās.
"Es tevi nobendēšu, visus jūs nositīšu," Gugumi draudēja uzraugam, naida izķēmotu seju skatīdamies viņā.
"Lūdzu, nesitiet viņus," Džoanna Šeldonam klusi teica. "Ja jau bez tā nevar iztikt, tad sūtiet viņus uz Tulāgu, lai tos soda likumīgās iestādes. Lieciet, lai viņi paši izvēlas, ko grib: maksāt sodu vai lai viņus sūta uz Tulāgu."
Šeldons palocīja galvu, tad piecēlās un piegāja pie margām, nenovērsdams skatu no mežoņiem.
"Manonmi!" viņš sauca.
Manonmi iznāca un apstājās, gaidīdams, kas būs.
"Manonmi, tu neesi labs, tu esi pavisam ļauns cilvēks!" Šeldons sacīja. "Tu daudz zodz. Dvieli esi nozadzis, nazi, divas reizes pa desmit patronām nozadzis. Daudz mantu nozadzis. Es esmu uz tevi stipri dusmīgs. Nu, izvēlies, ko gribi: vai gribi maksāt sodu, tad es tev ierakstīšu lielajā grāmatā vienu mārciņu soda naudas. Bet, ja negribi maksāt soda naudu, sūtīšu tevi uz Tulāgu, un tur tu dabūsi krietni ar rīkstēm. Tulāgas cietumā ir daudzi no Izabellas, tie ļoti nemīl malaitiešus, un viņi tevi sitīs bez žēlastības. Nu, ko tu teiksi?"