"Maksāšu sodu. Pierakstiet vienu mārciņu," viņš atbildēja. Un Manonmi aizgāja atpakaļ pie savējiem, acīmredzot ar visai atvieglotu sirdi, bet Šeldons ierakstīja plantācijas strādnieku grāmatā soda naudu.
Viņš sauca citu pēc cita un lika tiem izvēlēties: vai nu maksāt soda naudu, vai arī viņš tos sūtīs uz Tulāgu, un visi kā viens vēlējās maksāt soda naudu. Dažus viņš sodīja tikai ar diviem vai trim šiliņiem, bet nopietnākos gadījumos - par ieroču un munīcijas zādzību - sods bija attiecīgi lielāks.
Gugumi un piecus viņa draugus sodīja ar trim mārciņām katru, bet tie visi, pēc Gugumi pavēles, kategoriski atteicās maksāt sodu.
"Saprotiet, ja es jūs sūtīšu uz Tulāgu," Šeldons viņiem atgādināja, "tur jūs kārtīgi nopērs ar rīkstēm un trīs gadus turēs cietumā. Misters Bernets redzēs, ka esat zaguši šautenes, revolverus, pulveri, dinamītu. Pielūkojiet, viņš uz jums būs ļoti dusmīgs un ieliks jūs uz trim gadiem cietumā. Ja negribat maksāt soda naudu, tad sēdēsiet cietumā. Sapratāt?"
Gugumi sakustējās.
"Tas ir tiesa. Bernets tos, bez šaubām, notiesās uz trim gadiem," Šeldons teica Džoannai.
"Ņemiet trīs mārciņas," Gugumi norūca, naida pilns, vispirms paskatīdamies uz Šeldonu, tad uz Džoannu un Kvāku.
"Es jūs visus nositīšu, jums neies labi, kad es jums saku. Mans tēvs ir liels valdnieks Portadamā."
"Pietiek!" Šeldons viņu pārtrauca. "Tūlīt apklusti."
"Es nebīstos," izaicinoši atbildēja valdnieka dēls, zinādams, ka ar to viņa autoritāte ceļas biedru acīs.
"Ieslēdz viņu pa nakti cietumā," Šeldons pavēlēja Kvākam. "Bet rīt no rīta sūti viņu un visus piecus viņa biedrus griezt zāli. Saprati?"
Kvāks vīpsnāja.
"Saprotu," viņš atbildēja. "Lai viņi griež zāli, zālē ir ngari- ngari (burtiski tulkojot - indīgs augs, no kura uz ādas metas nepatīkami izsitumi, kas gan nav bīstami)."
"Ar to Gugumi mums būs daudz raižu," Šeldons teica Džoannai, kad uzraugi aizveda visus strādniekus uz darbu. "Sargieties no viņa un esiet uzmanīga, kad jums gadās jāt vienai pa plantāciju! Tas, ka viņš zaudējis šautenes un patronas, viņu aizskāris daudz vairāk nekā pliķis, ko tam toreiz iecirtāt."
22
GUGUMI IZRĒĶINĀS AR KVĀKU
"Es gribētu zināt, kā izgājis Tjudoram," teica Džoanna. "Jau divi mēneši, kopš viņš aizbrauca, bet vēl ne vēsts no tā."
Viņi bija ar Šeldonu uz Belsunas krasta tai vietā, kur iesēja kukurūzu. Viņa sēdēja zirgam seglos, bet Šeldons stāvēja viņai līdzās, jo nāca kājām.
"Jā, bija gan laiks dabūt no viņa kādu ziņu," atbildēja Šeldons, vērīgi lūkodamies uz viņu no savas cepures apakšas un cenzdamies saprast, cik dziļa ir viņas interese par šā avantūrista, zelta meklētāja, likteni. "Bet nešaubos, ka Tjudors atgriezīsies sveiks un vesels. Viņš pašā sākuma paveica to, ko uzskatīju par pilnīgi neiespējamu, viņš pierunāja Bīnas Carli, lai brauc viņam līdzi. Varu zvērēt, ka vēl neviens bīnietis nav iegājis tik dziļi salas iekšienē, izņemot tos, kurus vietējie apēduši. Un Tjudors…"
"Palūkojiet, skatieties!" čukstēja Džoanna, viņu pārtraukdama un rādīdama uz upi. Pretējā krastā ūdenī bija redzams milzīgs krokodils, kas nekustējās ne no vietas un izskatījās pēc liela baļķa. "Ak Kungs! Cik žēl, ka nav līdzi šautenes!"
Krokodils pēkšņi palīda zem ūdens un pazuda, pat ūdens nesakustējās.
"Šorīt no paša rīta," Šeldons stāstīja, "pie manis atskrēja kāds Bīnas nēģeris pēc medikamentiem. Varbūt vainīgs tas pats krokodils, kuru tikko redzējām. Vairākas Bīnas sievas aizgājušas uz upi. Viena no viņām neviļus uzminusi virsū milzīgam krokodilam, kas gulējis ūdenī pie krasta. Krokodils apgāzis sievu un satvēris aiz kājas. Viņas biedrenes, gribēdamas to glābt, satvērušas sievu un vilkušas uz sevi. Un viņai norauta kāja… līdz pašam ceļgalam. Es iedevu antiseptisko šķīdumu. Ceru, ka viņa izveseļosies."
"Brrr… Kādi riebekļi!" izsaucās Džoanna. «Kā es tos neieredzu!"
"Bet pati vienmēr lienat zem ūdens starp haizivīm," Šeldons ar pārmetumu sacīja.
"Haizivs ir pavisam cits radījums. Viņas galvenokārt pārtiek no zivīm un, kamēr zivju diezgan, nemaz nav bīstamas. Tikai izsalkusi haizivs var uzbrukt cilvēkam."
Šeldons uzreiz iedomājās, kā būtu, ja viņas maigo stāvu sagrābtu haizivs savā izsalkušajā rīklē, un nodrebēja aiz šausmām.
"Man tomēr ļoti gribētos, lai jūs to vairs nedarītu," viņš klusi teica. "Jūs jau pati arī atzīstat, ka risks tomēr ir."
"Tas jau ir jauki, cilvēks kļūst jautrāks," viņa iesaucās.
Viņam gandrīz paspruka tādos gadījumos parastā frāze, ka viņš negrib to pazaudēt, bet viņš laikus savaldījās. Vērodams Džoannu, viņš bija pārliecinājies, ka būtu milzīga taktiska kļūda, ja kaut nejauši vēlreiz ieminētos par savām jūtām.
"Kas nu kuram patīk," viņš tikai noteica. "Vienam patīk dzeja, otram vienkārša, klusa dzīve, vēl citam… haizivs vēders."
Viņš sāka smieties un piebilda: "Man tomēr žēl, ka neprotu tik labi peldēt kā jūs. Varbūt es tad būtu tikpat pārdrošs un tikpat pārliecināts kā jūs."
"Vai zināt," viņa teica pavisam negaidot, kas dažreiz ar viņu notika un par ko Šeldonam aizvien bija liels brīnums, "man liekas, ka nemaz nav tik ļauni apprecēties ar tādu cilvēku kā jūs, vismaz ar tādu, kāds solāties būt. No jums, kā liekas, varētu iztaisīt ļoti labu vīru; ne tādu, kas katrā ziņā grib ģimenē valdīt, bet tādu, kas sievu uzskatīs par līdztiesīgu un brīvu cilvēku. Tiešām, jūs sākat laboties."
Viņa smiedamās aizaulekšoja, un viņš samulsis palika stāvot. Viņš būtu kā septītajās debesīs, ja varētu uzskatīt, ka viņas vārdi ir sievišķīga koķetērija, ķircināšanās - ar nolūku uzpurināt viņu un pamudināt. Bet viņš zināja, bija pilnīgi pārliecināts, ka šos drošos vārdus neteica vis sieviete, bet puika.