Выбрать главу

Bez kāda mērķa un nolūka Džoanna jāja pa kokospalmu gatvi. Viņa ieraudzīja laižamies garknābi putnu un jāja tam pakaļ līdz pat mežam, kas sākās plantācijas viņā galā. Tad viņa izdzirda dūdojam meža baložus un sāka jāt dziļāk mežā. Nojā­jusi vairākus simtus soļu pa svaigām mežakuiļa pēdām, viņa izlēma jāt atpakaļ uz mājām; izmetusi mazu līkumu, viņa uz­jāja uz meža taciņas, kas veda uz mājām no otras puses, pāri klajam laukumam, kur auga vēl neizcirsti niedrāju krūmi, vi­ņai līdz viduklim. Ņeapkaliais zirgs bez kāda trokšņa gāja uz priekšu pa mīksto smilti. Nejauši viņa atcerējās, ka vakar Šel­dons licis sūtīt uz šejieni Gugumi un tā biedrus griezt niedrā­jus. Bet, nokļuvusi līdz vietai, kur tiem vajadzēja būt, viņa ne­redzēja neviena paša. Mazliet nomaļus viņa dzirdēja balsis, ap­turēja zirgu un sāka klausīties. Runāja Gugumi. Viņa savilka ciešāk pavadu un nodrebēja no dusmām.

"Pa dienu suns ieslēgts istabā, bet pa naktīm tas staigā pa lauku," Gugumi stāstīja (viņš nerunāja savā mātes valodā, bet angliski; acīmredzot starp klausītājiem nebija viņa tautieši vien). "Jānoķer cūka, jānokauj un jāuzsprauž gabals cūkas gaļas uz liela āķa, ar kuru ķer zivis. Suns ieraudzīs un apēdīs gaļu, un mēs to noķersim kā haizivi. Un suns būs pagalam.

Lielais saimnieks pa nakti guļ lielajā namā. Baltā Marija guļ mazajā mājā. Ādamu stāv pie viņas mājas. Ar suni mēs tiksim galā, nositīsim Ādamu, tad balto saimnieku un balto Mariju, - visus apsitīsim. Baltajam saimniekam visa kā daudz: viņam daudz šauteņu, kara cirvju, nažu, delfīnu zobu, tabakas, ka­tūna, visa kā. Mēs paņemsim visu, saliksim laivā un airēsim kā paši nelabie. Kad saule lēks, mēs jau būsim lielā gabalā."

"Es noķeršu cūku," sīkā falsetā teica otrs mežonis. "Bet es noķeršu un nositīšu suni," atsaucās trešais.

"Un es balto Mariju," iesaucās Gugumi uzvaras priekā. "Arī Kvāku es nositīšu."

Džoanna vairs nevarēja valdīties. Dusmās aizmirsdama vi­su apdomību un uzmanību, viņa iecirta piešus zirgam sānos un iejāja taisni niedrāju krūmos, kliegdama:

"Kādus plānus jūs te gatavojat! Ko jūs te runājat?" Tie izbi­jās un uzlēca kājās. Te nebija vis pieci vai seši vien, kā viņai likās, bet veseli divpadsmit, un uzreiz viņa apķērās, cik neap­domīgi izdarījusi, jo viņu sejas bija neizsakāmi ļaunas un rokās milzīgi naži. Viss būtu labi, ja viņai būtu klāt revolveris vai šautene. Bet šoreiz, pretēji savam paradumam, viņa bija izjājusi pavisam neapbruņota. Viņa ļoti labi manīja, ka Gu­gumi acis iemirdzas priekā, kad tas, paskatīdamies uz viņas jostasvietu, ieraudzīja, ka tai nav līdzi briesmīgā revolvera.

Pirmais likums, kas baltajiem jāievēro Zālamana salās, ir tas, ka nekad nedrīkst melno priekšā izrādīt bailes, un Džo­anna pūlējās to izpildīt.

"lūs te par daudz runājat," viņa bargi sacīja. "Par daudz ru­nājat un par maz strādājat! Sapratāt?"

Gugumi neatbildēja ne vārda, bet nemanot, it kā pārlik­dams vienu kāju pāri otrai, pavirzījās soli uz priekšu. Viņa biedri, kas stāvēja plašā lokā ap Džoannu, darīja to pašu. No milzīgajiem nažiem viņu rokās nekā laba nevarēja sagaidīt.

"Ejiet strādāt! Ejiet griezt zāli!" viņa bargi pavēlēja.

Bet Gugumi spēra vēl vienu soli uz priekšu. Viņa ar acīm nomērīja attālumu starp sevi un mežoņiem. Nekādi vairs ne­bija iespējams apgriezt zirgu un doties projām, jo mežoņi nodurtu viņu no mugurpuses. Šai šausmīgajā, draudošajā brīdī viņai atmiņā iespiedās visu mežoņu sejas ciešajā lokā visapkārt.

Viens no tiem bija vecs vīrs, kura sadurstītie un izstieptie ausu galiņi nokarājās līdz pat pleciem; otrs bija ar platu, sa­spiestu degunu un mazām ačelēm, no kurām rēgojās tikai iedzeltenais acu baltums, jo acis tam bija ļoti dziļi zem pieres kaula; trešajam bija šausmīgi biezas lūpas un bārda kā aitas vilna. Bet Gugumi… Nekad agrāk viņa nebija ievērojusi, cik viņš skaists savā stūrgalvīgā zvēra mežonībā. Viņā bija primi­tīvs aristokrātisms, kas nebija manāms ne pie viena no viņa biedriem. Viņa auguma līnijas nebija tik stūrainas kā citiem, viņa āda bija gluda, labi ieeļļota, un uz tās nebija nekādu ādas slimību pēdu. Uz viņa krūtīm laistījās no pērlenes gliemež­vākiem izgriezts liels pusmēness, kas bija piekārts pie delfīna zobu kaklarotas. Ap galvu tam vijās sīko balto gliemežvāku diedziņi, un galvā bija uzsprausta liela spalva, kas nokarājās uz zemi; uz kājām, kam bija vareni attīstīti muskuļi, viņš nēsāja baltu zīļu vītni. Viņš izskatījās tīri kā frants. Ap gurniem tam bija apjozts šaurs drēbes gabals. Viņa ievēroja vēl vienu no me­žoņiem, tas bija grumbains, izkaltis večuks ar pērtiķa seju, kura visu laiku bez apstājas raustījās un viebās.

"Gugumi!" viņa asi teica, "ja tu tūliņ neiesi griezt zāli, es tev atkal iesitīšu pa galvu."

Gugumi tikai saviebās, vēl niknāks. Viņš neatbildēja ne vārda, bet aši pavērās visapkārt, lai pārliecinātos, cik tālu atro­das viņa biedri, tad pavirzījās vēl pāris metru uz priekšu.

Džoanna skaidri saprata, ka viņai vairs gandrīz nav glābiņa. Vēl viņa varētu kaut kā glābties, ja drāztos uz priekšu un pār­cirstu mežoņu ķēdi, kas savilkās ap viņu. Draudīgi pacēlusi gaisā pātagu, viņa spēcīgi iecirta abus piešus zirgam sānos. Viss notika zibensātrumā. Mežoņi ar nažiem rokās metās viņai virsū. Tikai Gugumi, kuram viņa laida savu zirgu taisni virsū, atlēca sāņus, lai to nesamītu, bet tai pašā mirklī arī viņš pacēla nazi. Viņa strauji saliecās uz priekšu, un briesmīgais nazis, kas būtu viņu pāršķēlis, paguva pārgriezt tikai viņas drēbes, seglus un zirga segu, viegli ievainojot zirgam muguru. Vienā mirklī jau gaisā šņāca viņas pātaga, un Džoanna ieraudzīja, ka Gu­gumi skaistajā sejā parādās balta svītra. Vēl viņa pamanīja grumbainā veča seju, redzēja, ka vecais paklupa un zirgs to samina, dzirdēja viņa ļaunos kunkstienus līdz ar lāstiem, kas atgādināja sakaitināta pērtiķa rūkoņu. Ceļš bija brīvs. Cik jau­das, viņa metās uz mājām.