Viņa kā īsts jūrnieks atzinīgi novērtēja Šeldona aukstasinību un ātro rīcību, tikko atskrēja un izstāstīja jaunāko notikumu. Viņa vēl nebija izteikusi ne divus vārdus, kad viņš uztrūkās no krēsla, kurā atpūtās, gaidīdams brokastis, un sasita plaukstas, aicinādams kopā kalpus; noklausījies viņas stāstu līdz galam, viņš aizsprādzēja patronu jostu un uzvilka automātisko revolveri.
"Ornfairi, zvani lielo zvanu, zvani labi stipri un ilgi!" viņš ātri izteica savus rīkojumus, "Vaijaberi, tūliņ steidzies uz Belsunu un pasaki Siti, ka no manas plantācijas aizbēguši daudzi strādnieki, divpadsmit gabali, desmit un vēl divi!"
Pēc tam viņš steigšus uzšņāpa uz papīra dažus vārdus un iedeva zīmīti Lalaperu.
"Steidzies pie baltā saimnieka Baučera un iedod viņam šo papīrīti!"
"Pie krasta viņi netiks ne no vienas, ne otras puses," viņš paskaidroja Džoannai savus rīkojumus, "un Sili viņus tūdaļ ielenks no visām pusēm."
Kad sāka skanēt zvans, pirmie ieradās Džoannas taitieši, kuri bija tā skrējuši, ka vairs tikai elsa vien. Bet strādnieki, kas strādāja plantācijas viņā galā, varēja atnākt tikai pēc kādas stundas.
Šeldons iedeva taitiešiem patronas un roku važas. Adamu- Adamu ar pielādētu šauteni rokā palika par sargu pie laivas. Noa-Noa un Malapu uzdeva saņemt strādniekus un dot atnākušajiem kādu darbu, kamēr visi sanāks, un uzmanīt, lai tie nesāktu dumpoties. Pārējiem pieciem taitiešiem bija jāpavada Džoanna ar Šeldonu.
"Cik labi, ka aizvakar atradām viņu ieroču noliktavu," Šeldons teica Džoannai, kad viņi jāja caur vārtiem.
Apmēram simts soļus jājuši, viņi satika kādu strādnieku pulciņu, kurā Kvāks bija uzraugs. Bet Šeldonam bija liels brīnums, ka paša Kvāka nemaz neredzēja.
"Kādēļ Kvāka nav ar jums?" viņš jautāja. Uzreiz sāka runāt kādi divdesmit strādnieki, un nekā nevarēja saprast.
"Klusu!" Šeldons pavēlēja. Viņš runāja asi un bargi, kā pienākas baltajam, kam vienmēr jābūt stipram un valdonīgam. "Lai stāsta viens no jums. Nu, Babatani, stāsti tu."
Babatani iznāca no pulciņa, acīmredzot glaimots, ka viņš ir tas izraudzītais. Viņš ziņoja:
"Gugumi nosita Kvāku. Paķēra viņa galvu un aizskrēja kā pats nelabais."
īsos vārdos, mazliet izpušķodams notikumu, viņš izstāstīja, kā notikusi slepkavība. Tad Šeldons un Džoanna jāja tālāk. Krūmājos, kur mežoņi uzbruka Džoannai, tie atrada vienu no divpadsmit dumpiniekiem: tas bija vecais ar pērtiķa seju, ko samina Džoannas zirgs. Viņš visu laiku vēl rūca un viebās. Zirgs tam bija saminis kāju, un vecis, ap simts soļu aizrāpies, nebija varējis tikt tālāk. Strādnieku pulciņam, kas nāca no plantācijas vistālākā kakta, lika veco dumpinieku aiznest uz māju.
Kādu jūdzi tālāk, kur bēgļu pēdas gāja taisni mežā, tie atrada Kvāka līķi. Tā kā pie rumpja vairs nebija galvas, tad varēja tikai iedomāties, ka tas ir Kvāka līķis. Varēja redzēt, ka tas visiem spēkiem aizstāvējies un ievainojis vienu no uzbrucējiem, jo tālāk uz takas bija redzamas asinis.
Mežā drīz vien bija jākāpj nost no zirgiem. Tos atstāja uzraudzīt Papehāram, bet Džoanna, Šeldons un četri taitieši gāja tālāk kājām. Purvainā dūksnājā, kur apkārtni bieži vien pārpludināja Berandas upe, bēgļu asiņainās pēdas sajaucās ar krokodilu pēdām. Acīmredzot dumpinieki uzskrējuši virsū gulošam briesmonim un mazliet aizkavēti, kamēr sacirtuši zvēru gabalos; ievainotais pa to laiku sēdējis krūmos.
Pēc kādas stundas, ejot pa mežakuiļu iemīto taku, Šeldons pēkšņi apstājās: asiņainās pēdas beidzās. Taitieši sāka pārmeklēt mežu gar takas abām malām, un Utami kliedziens vēstīja, ka tie kaut ko atraduši. Šeldons steidzās pie taitiešiem, bet Džoanna palika gaidot.
"Tas ir Hauks," Šeldons atgriezies sacīja. "Kvāks viņu nāvīgi ievainojis. Viņš ielīdis krūmos un tur nobeidzies… Tātad divus jau esam atraduši. Vēl desmit paliek. Vai jums vēl nav apnicis? Varbūt labāk dosieties atpakaļ uz mājām?"
Viņa piekrizdama palocīja galvu. "Jā, tas viss tik nepatīkami. Es iešu pie zirgiem un gaidīšu jūs tur."
"Tikai neejiet viena pati. Ņemiet līdzi divus taitiešus."
"Nē, tad labāk iešu jums līdzi vēl tālāk. Samazināt dzinēju skaitu būtu tīrais neprāts. Es nemaz vēl neesmu nogurusi."
Pēdas ļoti strauji pagriezās pa labi, it kā bēgļi būtu mainījuši gājiena virzienu un nolēmuši doties uz Belsunas upi. Un aizvien vairāk pēdas nogriezās pa labi; likās, ka bēgļi te izmetuši it kā cilpu, un tā, lai mezgla sametiens notiktu mežmalā, tieši tai vietā, kur viņi atstāja savus zirgus. Un tiešām, pēc kāda laiciņa, brienot cauri bieziem krūmājiem, kur viss bija kā sastindzis, tie izdzirda šāvienus.
"Astoņi," Džoanna saskaitīja. "Tie bija no vienas šautenes. Droši vien tas bija Papehāra."
Viņi steidzās turp. Bet, izgājuši mežmalā, tie apstājās un brīnījās: abi sapītie zirgi mierīgi gremoja zāli, un Papehāra, kājas sakrustojis, sēdēja un mierīgi smēķēja savu pīpi. Bet divus soļus tālāk Šeldons zālē uzdūrās kādam līķim un vēl gabaliņu tālāk ieraudzīja otru līķi. To Džoanna pazina: tas bija Gugumi tautietis Kose, kas solījās noķert cūku, ko uzlikt kā ēsmu Sātanam.
"Neizdevās, mis." Papehāra teica, nokāris galvu, kad tie piegāja pie viņa. "Tikai divus noķēru. Šāvu Gugumi, bet netrāpīju."