"Tu jau neesi tos noķēris, bet nošāvis," Džoanna pārmezdama teica. "Vajadzēja tos noķert dzīvus."
Taitietis smīnēja.
"Kā tad es to būtu varējis?" viņš jautāja. "Es te sēžu un pīpēju. Domāju par Taiti, par maizes koku, par to, cik jautri dzīvojām Bora-Borā. Te uzreiz no meža man taisni virsū drāžas desmit vīru, un visiem rokās milzīgi naži. Gugumi vienā rokā bija nazis, bet otrā Kvāka galva. Kā tad es viņus varēju noķert? Es uzreiz šāvu. Kā lai es būtu viņus noķēris, ja viņi bija desmit, katram pa lielam nazim un Kvāka galva?"
Kad uzbrukums nebija izdevies, bēgļi bija atkal devušies mežā iekšā. Sākumā viņu pēdas bija izklaidus, bet drīz vien tās saplūda ar taciņu, kas veda uz Berandas upi, un gāja tālāk viņpus upes; acīmredzot bēgļi bija nodomājuši paslēpties biezajos, purvainajos krūmājos, kas tur stiepās vairākas jūdzes no vietas.
"Tālāk nav vērts iet," Šeldons teica. "Sili sacels kājās visu savu ciematu un tik un tā izdzīs viņus no krūmājiem. Mums tikai jānosargā plantācija un krasts, ka tie neielaužas un visu neizposta. A-a, tā jau domāju!"
Lejā pie pretējā krasta parādījās neliela melna kara laiva. Tā slīdēja uz leju pavisam klusi, un likās, ka tā ir parādība. Trīs melnie slaidi un vienādi cēla un nolaida airus, un airi bez mazākā trokšņa grima ūdenī; laivas stūrī bija nolikti smalki šķēpi ar kaulu galos, bet katram airētājam aiz muguras bija bultu maksts. Melno manīgās acis redzēja visu. Viņi pirmie ieraudzīja Šeldonu un Džoannu, bet neizrādīja to. Tai vietā, kur Gugumi ar saviem biedriem bija izkāpuši no upes, laiva pēkšņi apstājās, tad pagriezās un nozuda tumšajos niedrājos. Pēc kāda laiciņa upes līkumā parācļījās vēl dažas laivas. Arī tās klusi kā parādības slīdēja līdz tai vietai, kur bēgļi bija izkāpuši no upes, un arī šīs laivas nozuda niedrājos.
"Es ceru, ka vairāk slepkavību nebūs?" teica Džoanna, kad tie jāja atpakaļ uz mājām.
"Liekas, ka vairs nebūs," Šeldons atbildēja. "Jo ar Sili man ir vienošanās, ka es viņam maksāju tikai par dzīviem bēgļiem, un tādēļ viņš vienmēr ir ļoti uzmanīgs."
VĒSTIS NO MEŽA BIEZOKŅA
Nekad vēl Berandas bēgļi nebija gūstīti tik cītīgi, kā šoreiz. Bet tas bija pilnīgi nepieciešami. Tas, ko izdarīja Gugumi ar saviem biedriem, varēja kļūt par ļaunu piemēru jaunajiem simtpiecdesmit strādniekiem. Gugumi ar savu bandu bija izdarījuši trīs noziegumus: sazvērējušies izdarīt slepkavības un laupīšanu, nosituši uzraugu un lauzuši līgumu, aizbēgdami mežā. Šeldons saprata, cik ļoti svarīgi parādīt jaunajiem strādniekiem, ka sekot tādiem piemēram ir ļoti bīstami, un tādēļ mudināja Sili, lai tas turpina meklēt bēgļus, un arī pats kopā ar taitiešiem gandrīz mežā vien dzīvoja, atstādams plantāciju Džoannas uzraudzībā. Arī Baučers nesnauda. Viņš divas reizes iedzina bēgļus atpakaļ mežā, kad tie gribēja tikt krastā.
Un pamazām sagūstīja bēgļus citu pēc cita. Jau pirmajā dienā Sili sagūstīja divus no tiem purvainajos krūmājos viņpus Berandas upes. Baučers pēc tam bija vienu ievainojis, un arī šis ievainotais drīz nokļuva Sili karavīru rokās. Visus trīs iekala važās, un katru dienu tos plantācijas sētā nostādīja visiem priekšā, lai pusotra simta Pungapungas mežoņi paši savām acīm redzētu, kurp noved dumpība. Kad pa ceļam uz Tulāgu brauca garām "Minerva", to ar signāliem lūdza, lai atsūta uz krastu laivu, ar kuru noziedzniekus aizveda uz cietumu, kur tiem bija jāsēž, gaidot likumīgo tiesu.
Vēl bija brīvi pieci no izbēgušajiem, bet viņu sagūstīšana bija vairs tikai laika jautājums, jo tie vairs nekur nevarēja aizbēgt. Pie krasta tie nevarēja tikt ne no vienas, ne otras puses, bet bēgt dziļāk salas iekšienē tie paši nedrīkstēja, baidīdamies, ka vietējie mežoņi tos neapēd. Pēc dažām dienām viens no viņiem pats atgriezās Berandā un labprātīgi padevās. No viņa Šeldons dabūja zināt, ka mežā vairs palikuši nevis četri, bet tikai trīs, jo ceturto, kā šis stāstīja, Gugumi un divi viņa tautieši nodevīgi nosituši un apēduši. Baidīdamies, ka arī viņam var iziet tāpat, tas izlēmis labāk doties atpakaļ uz Berandu. Arī viņš, tāpat kā apēstais, bija no Malu, no Malaitas ziemeļaustrumiem, bet Gugumi un viņa tautieši bija portadamieši; viņš labāk gribot iet cietumā un izciest sodu, nekā ļauties, lai to apēd paša biedri.
"Gugumi mani drīz būtu pataisījis par kai-kai," viņš teica. "Es negribu kļūt par kai-kai, goda vārds - negribu."
Vēl pēc trim dienām Šeldons atrada mežā vienu no palikušajiem trim bēgļiem, kas bija saslimis ar drudzi un tik novārdzis, ka nespēja vairs ne bēgt, ne pretoties. Tai pašā dienā Sili sagūstīja otru, kas bija tikpat nožēlojamā stāvoklī. Vēl palika tikai Gugumi viens pats. Bet, redzēdams, ka no vajātāju rokām vairs nevar izbēgt, viņš pārvarēja bailes no džungļu iemītniekiem un devās taisni uz meža kalnājiem pašā Gvadalkanāras vidienē. Šeldons ar četriem taitiešiem un Sili ar saviem trīsdesmit karavīriem devās tam pakaļ jūdžu divpadsmit, kamēr pēdas gāja pa atklātām vietām. Bet, kad jau bija redzami pirmie meža kalnāji, Sili drosmei bija gals. Viņš teica, ka neviens no viņa cilts, ne viņš pats, ne arī kāds cits, vēl nekad nav bijis tik dziļi salas iekšienē, un sastāstīja Šeldonam visšausmīgākās lietas par briesmīgajiem džungļu iemītniekiem. Vecos laikos šie briesmoņi pat pametuši savas mītnes un daudzreiz uzbrukuši piekrastes iedzīvotājiem. Bet, kopš salā parādījušies baltie cilvēki, džungļu iemītnieki paslēpušies nepieejamos biezokņos, un neviens no piekrastes ļaudīm vairs nav tos redzējis.