Trešajā dienā pēc tam, kad nosodīja Billi un Arungu, gaismai austot, tālumā bija redzamas "Džessi" baltās buras, tās nevarēja būt tālāk par astoņām jūdzēm no Berandas. Bet vējš bija tik lēns, ka tikai pulksten divos pēc pusdienas burinieks ienāca jūras līkumā un izmeta savu enkuru ceturtdaļ- jūdzes no krasta. Redzot, ka burinieks brauc uz krastu, Šeldons saņēmās un kļuva daudz spirgtāks, un pat garās stundas, kamēr viņš gaidīja burinieku atbraucam, nelikās pārāk smagas. Viņš deva pavēles uzraugiem un mierīgi apstaigāja slimniekus. Nu viss bija labi: beidzot viņa nemiers rimsies. Nu varēs parūpēties arī pats par savu veselību, likties gultā, atpūsties un atgūt spēkus. "Džessi" taču ir klāt, atbrauks viņa kompanjons - veselīgs, spēcīgs, drošs un enerģijas pilns vīrs. Viņš sešas nedēļas bija prom līgt strādniekus Malaitas salā. Tagad viņš atkal yarēs nodoties darbiem plantācijā, un viss būs labi.
Pusguļus sēdēdams saliekamajā krēslā, Šeldons raudzījās, kā "Džessi" nolaida laivu, kas lēni peldēja uz krastu. Viņš nesaprata, kādēļ airē tikai trīs pāri, un brīnums kļuva vēl lielāks, kad laiva piestāja krastā un ilgu laiku neviens nekāpa malā. Bet pēc īsa brīža viss kļuva skaidrs. Melnie airētāji nāca uz dzīvojamo ēku ar nestuvēm plecos. Viņiem pa priekšu nāca baltais cilvēks, atvērdams vārtus, tad atkal tos aizvērdams; Šeldons to pazina, tas bija "Džessi" kapteinis, un viņš skaidri saprata, ka uz nestuvēm guļ neviens cits kā viņa kompanjons Gijo Dru- monds. Šeldona acīs iemirdzējās asaras. Pēkšņi viņš sajuta neizsakāmu tieksmi mirt. Izmisums bija pārāk liels. Viņš skaidri saprata, ka savā galīgajā nespēkā vairs nespēj pārvaldīt plantāciju un turēt melnos bailēs un paklausībā… Bet tad atkal no jauna viņā iedegās gribas liesma. Viņš teica nesējiem, lai noliek nestuves uz balkona līdzās viņa krēslam. Gijo Dru- monds, kuru pirms sešām nedēļām viņš bija redzējis veselu un spēkā ziedošu, nu izskatījās kā skelets. Viņa aizvērtās acis bija dziļi iekritušas, izkaltušās lūpas nespēja aizsegt zobus, un vaigu kauli izspiedās uz āru. Šeldons sūtīja kalpu, lai atnes termometru, un vaicādams raudzījās kapteiņa acīs.
"Malārija," kapteinis sacīja. "Jau sesto dienu viņš guļ bez samaņas. Un uz "Džessi" plosās dizentērija. Kā klājas pie jums?"
"Es aproku līdz četriem cilvēkiem dienā," atbildēja Šeldons, noliekdamies pie nestuvēm ielikt slimniekam zem mēles termometru.
"Četrdesmit viens," viņš teica. "Nabaga Gijo."
Kapteinis Olsons sniedza viņam viskiju.
"Es nedrīkstu, man kuņģa krampji, jūs taču zināt," Šeldons teica.
Viņš sūtīja, lai atnāk viens no uzraugiem, un lika izrakt kapu un izgatavot no iepakojumu kastu dēļiem šķirstu. Melnajiem šķirstu netaisīja. Kā viņi nomira, tā tos tāpat kailus apraka: aiznesa uz dzelzs plātes un iesvieda bedrē.
Izdevis vajadzīgās pavēles, Šeldons atlaidās krēslā un aizvēra acis.
"Tas bija elles brauciens, ser," kapteinis Olsons sacīja, ieliedams sev vēl vienu glāzi viskija.
"Elles brauciens, es jums saku. Te pretī vējš, te atkal jūra pavisam rāma. Desmit dienas stāvējām uz vietas. Bet mums skrēja pakaļ desmitiem tūkstošu izsalkušu haizivju, jo mums vienmēr bija viņām ko dot. Kad braucām krastā, viņas ķērās airos. Kaut uznāktu šausmīgākais viesulis un aiznestu ratā visas šīs nolādētās Zālamana salas, nudien!… Dizentēriju mēs dabūjām no Ouga upītes ūdens. Piesmēlu pilnas mucas. Kā tad es varēju zināt, ka ūdens saindēts? Cik reizes esmu tur smēlis ūdeni, un nekad nekas nav gadījies. Mēs vedām kuģī sešdesmit malaitiešu. Salīgām pilnu burinieku. Un man bija piecpadsmit cilvēku liela komanda… Dienām un naktīm bija jāizvāc mirušie. Negrib, sātani, dzīvot, mirst nost mums par spīti. No visas manas komandas tikai trīs vēl turas kājās. Pieci jau atkal guļ. Septiņi nomira. Velns lai rauj! Ne runāt negribas!"
"Cik vēl palicis no salīgtajiem strādniekiem?" Šeldons jautāja.
"Puse nav palikusi pāri. Tikai trīsdesmit. Divdesmit guļ slimi, bet desmit vēl pa pusei turas kājās."
Šeldons nopūtās.
"Tātad tikai jauni slimnieki klāt. Tomēr vajag viņus vest krastā. Vaijaberi!. Hei, Vaijaberi! Zvani ar lielo zvanu, zvani labi stipri."
Strādniekus, kurus saaicināja tik neparastā laikā, viņš sadalīja vairākās grupās. Vienu daļu viņš sūtīja mežā sacirst baļķus jaunai slimnieku barakai, otru, lai sameklē niedrājus tām pašām vajadzībām, bet četrdesmit citi ņēma uz pleciem kuģa laivu un nesa to uz jūru. Zobus sakodis, Šeldons saņēma pēdējos spēkus un sāka atkal pārvaldīt plantāciju.
"Vai jūs barometrā skatījāties?" uz pēdējā pakāpiena stāvēdams, jautāja kapteinis Olsons, kas gribēja doties uz "Džessi", lai vadītu slimnieku izcelšanu malā.
"Nē," Šeldons atbildēja. "Vai nokrities?"
"Krīt."
"Tad labāk šonakt palieciet uz "Džessi"," Šeldons teica. "Par mirušo apglabāšanu neraizējieties. Nabaga Gijo es pieskatīšu pats."
"Viens no melnajiem mira taisni tai brīdī, kad mēs izmetām enkuru."
Kapteinis to stāstīja pavisam vienkārši kā parastu lietu, bet acīmredzot gaidīja, vai Šeldons dos kādas pavēles. Šeldona krūtīs pēkšņi sacēlās dusmas.
"Sviediet viņu vienkārši jūrā," viņš uzkliedza. "Mans Dievs, vai tad jūs domājat, ka man še krastā jau tā nav diezgan miroņu?"
"Es tikai gribēju zināt, vairāk neko," kapteinis atbildēja, nemaz neapvainodamies.
Šeldonam sametās kauns, ka viņš tā iekaisis.
"Kaptein Olson," viņš sauca tam pakaļ. "Ja varat, atbrauciet rīt krastā un palīdziet man. Bet, ja pats nevarat, tad atsūtiet stūrmani."
"Labi. Es pats atbraukšu. Misters Džonsons nomira, ser. Es pavisam aizmirsu jums pateikt. Jau pirms trim dienām."