Выбрать главу

"Rīt ar pašu gaismiņu es došos turp," Šeldons turpināja.

"Mēs dosimies turp," Džoanna pārlaboja viņa vārdus. "Pirmkārt, mani taitieši ir otrtik drosmīgi, ja esmu viņiem lī­dzās. Un, otrkārt, baltais tādos apstākļos nekad nedrīkst būt viens pats."

Šeldons paraustīja plecus, rādīdams, ka padodas, kaut arī tam nepiekrīt. Viņš zināja, ka strīdēties būtu veltīgi, un mieri­nāja sevi ar to, ka arī palikt viņai vienai Berandā būtu diezgan nedroši: Dievs zina, ko viņi te varētu izdarīt! Viņš pasauca kal­pus, un pēc brītiņa tie jau devās uz strādnieku teltīm izpildīt viņa rīkojumus. Viņš deva rīkojumus uz visām pusēm. Vienu ziņnesi aizsūtīja uz Belsunas ciematu pie vecā Sili, lai tas tūliņ brauc uz Berandu. Pie Baučera aizbrauca laiva ar tādu pašu uzdevumu. Tad izsniedza taitiešiem šautenes un patronas, un paņēma līdzi pārtiku vairākām dienām. Vaijaberi aiz bailēm kļuva gluži dzeltens, kad viņam pateica, ka būs jādodas ekspe­dīcijai līdzi. Visiem par lielu brīnumu, Lalaperu brīvprātīgi pieteicās viņa vietā.

Drīz ieradās arī Sili, ļoti lepns, ka lielais baltais saimnieks nakts laikā aicinājis viņu apspriesties. Bet viņš nekādi nebija pierunājams doties džungļu iemītnieku zemē. Būtu toreiz pra­sījuši viņa domas, kad zelta meklētāji devās ceļā, viņš jau tad būtu pateicis, ar ko tas viss beigsies. Ikvienam, kas uzdrošinās iet džungļu iemītnieku zemē, draud viens un tas pats likte­nis, - tos visus tur apēdīs. Kaut viņam tagad nekā neprasa, viņš tomēr gribot pateikt, ka ari Šeldonu apēdīs, ja viņš dosies uz turieni.

Šeldons pasauca vienu no uzraugiem un lika izlasīt un at­vest pie viņa visveselīgākos, visstingrākos un staltākos punga- pungiešus.

"Tikai ne tos, kas dzīvojuši piekrastē, bet biezoknī," viņš piekodināja, "lai viņiem būtu spēcīgas, izturīgas kājas. Un tā­dus, kas prot labi šaut. Kas neprot šaut ar šauteni, tas lai ne­nāk."

Pēc īsa brītiņa uzrauga izmeklētie desmit mežoņi jau stā­vēja uz balkona luktura gaismā. Pēc viņu muskuļainajām kājām varēja noprast, ka tie tiešām ir meža iemītnieki. Visi tie apgalvoja, ka labi zinot, kā mežā kauties; lielākā daļa no viņiem, lai pierādītu, ka runā patiesību, rādīja bultu un šķēpu ievainojumus; un visiem bija liels prieks, ka varēs uz brīdi izvairīties no vienmuļā un garlaicīgā plantācijas darba un pie­dalīties ekspedīcijā, kas tiem bija īsti pa prātam. Viņu īstais aicinājums taču bija karot, nevis cirst kokus un griezt nied­rājus. Protams, vieni nekad tie nebūtu gājuši svešajos Gvadal­kanāras mežos, bet, ja tiem dodas līdzi pats baltais saimnieks un baltā Marija, un arī visi astoņi staltie taitieši, tad viņiem vairs nebija šaubu, ka tas nebūs pārāk bīstams karš.

Pungapungas brīvprātīgie stāvēja uz balkona un bija ap­mierināti un jautri, acis tiem degtin dega un sejas staroja. Nevienam no viņiem nebija nekāda apģērba, izņemot šauru lupatiņu ap gurniem, bet degunos visiem bija ievērts gluds bruņurupuča kaula gredzens, un visiem bija māla pīpes, kuras tie nēsāja vai nu auss ļipiņā, vai arī aizspraustas aiz rokas­sprādzes. Vieniem ap kaklu pāri krūtīm karājās divi vareni mežakuiļa ilkņi, citiem milzīgs gliemežvāks.

"Bet būs liela kauja," Šeldons viņus beidzot brīdināja.

Viņi tikai jautri vīpsnāja.

"Ja nu džungļu ļaudis jūs pataisa par kai-kai?" Šeldons tur­pināja.

"Mums nav bail," atbildēja viņu vadonis Kuģu, stalts, brašs nēģeris biezām lūpām, izskatā stipri līdzīgs nūbietim. "Mēs paši tos pataisīsim par kai-kai."

Šeldons smējās un pakratīja galvu. Tad viņš tos atlaida un iegāja noliktavā pameklēt Džoannai lauku telti.

24

DŽUNGĻOS

Nākamajā rītā, gaismai austot, ekspedīcija devās ceļā aug­šup pa Belsunu ar veselu laivu flotili. Ekspedīcija bija diezgan prāva, jo tajā piedalījās trīsdesmit četri cilvēki: Džoanna, Šel­dons, Bīnas Čarlis, Lalaperu, astoņi taitieši, desmit pungapun- gieši, kas bija ārkārtīgi lepni, ka viņiem iedotas gluži jaunas šautenes, un abas plantācijas laivinieku komandas, katrā pa seši vīri. Laiviniekiem gan ekspedīcija bija jāaizved tikai līdz Kārli un tur ar laivām jāpaliek gaidot. Berandu atstāja Baučera pārziņā.

Ap vienpadsmitiem no rīta viņi jau bija Bīnā, nelielā cie­matā ar pārdesmit būdiņām uz upes krasta. Tur ekspedīcijai vēl pievienojās ap trīsdesmit melno karavīru, kas bija bruņoti stopiem un bultām. Tie acīmredzot bija neizsakāmi sajūsmi­nāti par nopietno ekspedīciju un bez apstājas pļāpāja un vaib- stījās. Augšpus Bīnas upe kļuva daudz šaurāka un straujāka, un bija daudz grūtāk tikt uz priekšu. Un ļoti bieži gadījās arī seklas vietas, kur smagi piekrautās laivas jau skāra upes dibenu. Vietu vietām ūdenī bija sakrituši zari un lūzuši koki, un upe bija pavisam aizsprostota; laivas vajadzēja ar vilkšanu dabūt pāri šķēršļiem. Kad viņi nokļuva līdz Kārli, bija jau nakts; tātad viņi vienā dienā bija nobraukuši to pašu ceļu, kuru Tjudors nobrauca divās.

Nākamajā rītā tie atstāja laivas Kārli, kur palika arī laivi­nieku komandas un Bīnas karavīri. Daži no tiem saņēmās un vēl kādu jūdzi gāja viņiem līdzi, bet tad visa drosme pagaisa, un tie, cik jaudas, metās atpakaļ. Palika vienīgi Bīnas Čarlis. Viņš gāja ekspedīcijai pa priekšu un veda to taisni mežā pa ceļu, pa kuru pirms dažām nedēļām gāja Tjudora ekspedīcija. Nakti viņi pārgulēja mežā un no rīta gāja tālāk pa mežaļaužu iemītajām takām, kas bija ārkārtīgi līkumainas un tik šauras, ka varēja iet tikai rindā kā dzērves. Mežs palika aizvien biezāks un jau pilnīgi izskatījās kā tropu džungļos; mežā bija dzestri un visapkārt bezgalīgs klusums; tikai reti, reti dzirdēja dūdo­jam meža baložus vai arī sniegbaltā kakadu piesmakušos smieklus un viņa smago spārnu švīkoņu.