Tai pašā dienā, mazliet vēlāk notika pirmā kļūme. Bīnas Čarlis bija palicis iepakaļ, un pa priekšu gāja Kuģu, viens no pungapungiešiem, kas lielījās, ka pirmais apēdīšot džungļu cilvēkus, nevis tie viņu. Pēkšņi gaisā atskanēja šņākoņa. No Kuģu rokām izkrita šautene, viņš izplēta rokas un pakrita četrrāpus. Mugurā starp abiem pleciem bija ieurbusies bulta ar kaula galu. Visi pacēla gaisā šautenes un uztraukti klausījās, skatīdamies visapkārt, no kurienes varēja nākt šāviens. Bet viss bija klusu, visapkārt ne mazākā trokšņa, nečaukstēja ne lapa. Tikai nospiedošais, noslēpumainais tropu džungļu klusums.
"Džungļu iemītnieku te nav," Bīnas Čarlis teica tik skaļi, ka visi nodrebēja. "Pavisam muļķīga lieta. Kuģu neprot uzmanīt ceļu. Viņš nekā nesaprot."
Kuģu jau bija pavisam saļimis. Lāgu lāgiem viņa miesai pārskrēja drudžaini drebuļi. Un brīdī, kad pie viņa piegāja Bīnas Čarlis, viņš nopūtās, un viņa ķermenis vairs nedrebēja. Kuģu bija beigts.
"Taisni sirdī," teica Šeldons, kad bija apskatījis mirušo. "Acīmredzot te bijušas lamatas."
Džoanna bija gluži bāla un sastingušu seju, plaši ieplestām acīm skatījās uz to, kas vēl pirms īsa brīža bija dzīvs cilvēks.
"Es pati viņu nolīgu," viņa klusi teica. "Viņš atnāca pie mums uz "Martas", kad bijām Pungapungā, un pats mums piedāvājās. Es biju lepna uz viņu. Tas taču bija pirmais no vietējiem, kuru pati nolīgu par strādnieku."
"Oho, paskat, paskat," kliedza Bīnas Čarlis, pašķirdams biezo lapu kaudzi.
Visi uzreiz ieraudzīja milzīgu stopu, kas bija tik smags un liels, ka divi cilvēki to tikko varēja uzvilkt.
Čarlis izpētīja, kā lamatas ierīkotas, un parādīja citiem, kur zālē bija apslēpta no dažādām šķiedrām savīta virve, kas palaida stopa stiegru, tiklīdz Kuģu bija uzminis uz tās.
Viņi bija jau dziļi mežonīgajā pirmatnējā biezoknī. Visapkārt bija noslēpumaina krēsla, jo biezās lapu grēdas un staipekņi, kas vijās pa koku zariem, aizsedza gaismu ar savu ciešo jumu, kuram nevarēja tikt cauri neviens saules stars. Noslēpumainā apkārtne, krēsla, meža biezokņa klusums un Kuģu mīklainā nāve acīmredzot stipri ietekmēja taitiešus, bet tie vīrišķīgi pūlējās būt droši un pat skubināja citus iet tālāk. Bet punga- pungiešus viņu biedru nāve nemaz neietekmēja. Tie paši bija džungļu iemītnieki un pieraduši pie šāda nedzirdama, neredzama un nodevīga cīņas līdzekļa, kaut viņu mežos rīkojās citādāk nekā te. Bet visvairāk izbijušies bija Džoanna un Šeldons, tikai viņi, "lielie baltie saimnieki", nedrīkstēja ļauties tik maziskām jūtām kā bailēm; tie centās ar nevērību slēpt savas izbailes un šausmas.
Kad viņi devās tālāk, Bīnas Čarlis atkal stājās priekšgalā, un viņa vērīgās acīs ieraudzīja lapotnē lamatas citu pēc citas. Pa taku no vienas vietas bija izlikti dažādi kavēkļi un šķēršļi, no kuriem visnepatīkamākie bija zālē apslēptie asie dadži, kas ļoti dziļi dūrās melno basajās kājās. Bīnas Čarlis iekrita vilku bedrē, kuras dibenā bija sadurti smaili mieti. Dažbrīd bija veselu pusstundu vai vēl ilgāk jāpaliek uz vietas, kamēr Bīnas Čarlis apskatīja visas aizdomīgākās vietas. Vienu otru reizi viņam vajadzēja nogriezties no takas un iet dziļi mežā, lai tiktu lamatām klāt no otras puses, un reiz ienaidnieka bulta, lai cik uzmanīgi viņš pieskārās, tomēr izšāva. Par laimi, bulta tikai mazliet saskrāpēja plecu vienam no punga- pungiešiem.
Kādā vietā Šeldons pamanīja sānceliņu, kas nogriezās no galvenās takas. Viņš apstājās un prasīja Bīnas Čarlim, vai viņš nezina, kurp tā ved.
"Tur tūliņ sākas džungļu iemītnieku lauki, tie ir pavisam tuvu," Čarlis atbildēja. "Pavisam tuvu. Ja gribat, varam aiziet un paskatīties."
"Ejiet klusāk," pēc brīža viņš tos brīdināja. "Mēs tūliņ būsim klāt. Ja tur būs kāds no džungļu vīriem, mēs viņu noķersim."
Viņš rāpās uz priekšu, tad meta Šeldonam ar roku, līdz ar to rādīdams, lai netrokšņo. Džoanna ar Šeldonu paslēpās viņam līdzās un skatījās caur biezajiem krūmiem. Viņiem priekšā bija pusakra liels iztīrīts klajums, ļoti rūpīgi ar sētu aizsargāts pret mežakuiļu uzbrukumiem. Klajumā auga banāni un citi koki ar garšīgiem augļiem, bet tīrumā kartupeļi un jamss. Vienā klajuma stūrī bija maza niedrāju telts, kur paslēpties no vēja un lietus. Telts priekšā bija iekurts ugunskurs, no kura pacēlās milzīgi dūmu mākoņi; pie ugunskura tupēja izdēdējis bārdains mežonis, un likās, ka viņš vērīgi apskata kādu tumšu apaļu priekšmetu, kuru žāvēja dūmos.
Šeldons brīdināja, lai neviens nešauj, lai šauj tikai rad, ja mežonis gribēs bēgt biezoknī; viņš sauca uz priekšu punga- pungiešus. Džoanna neviļus pasmaidīja: cilvēkēdāji pret cilvēkēdāju! Pungapungieši klusi, nemanot ielenca klajumu, lai pēkšņi no visām pusēm varētu uzbrukt mežonim. Viņu sejas bija nopietnas un koncentrētas, un acīs staroja dzīvības sajūsma, jo šī rotaļa uz dzīvību vai nāvi bija tiešām īsts azarts, un pungapungiešiem tikai šāda dzīve likās vīrieša cienīga, kaut gan viņi rīkojās bailīgi un nelietīgi, uzbrukdami savam ienaidniekam no aizmugures, no paslēptuvēm, un tikai reti dodamies pretī pilnīgi atklāti un drošsirdīgi.
Uz Šeldona mājienu visi desmit uzbrucēji (tiem piebiedrojās arī Bīnas Čarlis) gāzās mežonim virsū. Bet džungļu vīra smalkā dzirde uzreiz manīja, ka draud briesmas. Vienā mirklī viņš uzlēca kājās, ielika stopā bultu, savilka stopa stiegru un izšāva. Bet bulta nevienu neķēra, un viņš vēl nebija izšāvis otru bultu, kad ienaidnieki to jau bija notriekuši zemē un atbruņojuši.