"Vai, tas tiešām ir īsts senais babilonietis!" Džoanna iesaucās, skatīdamās uz mežoni. "Nudien, vai nu asīrietis, vai feniķietis! Cik viņam taisns deguns, cik šaura seja, kādi žokļi, ieslīpa, iegarena piere, bārda, acis…"
"Un sprogaini mati," Šeldons zobojās.
Mežonis bija līdz nāvei izbijies. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka nāve neizbēgama, tomēr žēlastības nelūdzās, bet stulbi un vienaldzīgi raudzījās, kā ienaidnieki vēro viņu, līdz beidzot ieraudzīja Džoannu un sāka skatīties uz viņu, jo tā bija pirmā baltā sieviete, ko viņš redzēja.
"Nudien, kad es jums saku, džungļu iemītnieki viņu apēduši," pēkšņi iesaucās Bīnas Čarlis.
To viņš teica tik mierīgā balsī, ka Džoanna neviļus pagriezās, lai redzētu, par ko viņš runā un … aci pret aci sastapās ar Gugumi. Jā, tumšais priekšmets, kas karājās dūmos virs ugunskura, bija Gugumi galva. Galva bija gandrīz vēl neaizskarta, jo mežonis to tikko bija sācis žāvēt, un sejā vēl gandrīz bija skaidri saredzami viņa vaibsti un viņa mežonīgais, drūmi bargais, pirmatnējais skaistums.
Džoanna nodrebēja šausmās, bet vēl šausmīgāks viņai likās tas, ko tagad darīja pungapungieši. Tiklīdz tie ieraudzīja, kas tā par galvu un pazina to, viņi sāka mežonīgi smieties un smiedamies jautri cits citam kaut ko stāstīja. Gugumi gals tiem likās tikai labs joks. Kaut ko jautrāku viņi ilgi nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Viņš savu spēli bija zaudējis. Tas gribēja bēgdams paslēpties un nokļuva džungļu iemītniekiem vēderā: kas var būt vēl jocīgāks par tādu galu? Tas viņiem arī nebija nekas savāds vai neparasts. Gugumi dzīve bija īsta cilvēkēdāja dzīve: viņš cirta citiem galvas, bet nu nocirsta galva viņam pašam. Viņš ēda citus cilvēkus, un nu pats apēsts.
Smiekli lēni norima, bet melnie nenovērsa acu no Gugumi galvas un skatījās uz to degošām, kārām acīm. Pavisam citādi izturējās taitieši. Acīmredzot tie bija gluži satriekti un ļoti uztraukti, sevišķi Adamu-Adams, kas kratīja galvu, kaut ko murminādams un ar to izteikdams savu riebumu. Džoanna vairs nejuta šausmas, bet nu kļuva nikna. Viņas seja bija bāla, vaigos parādījās sarkani plankumi, un acīs iedegās atriebības kāre.
Šeldons to pamanīja un smējās.
"Tur tiešām nav ko dusmoties," viņš teica. "Neaizmirstiet, ka Gugumi pats nocirta Kvākam galvu un apēda vienu no saviem biedriem, kas bēga viņam līdzi. Bez tam tas ir viņa visdabiskākais gals."
Džoanna paskatījās uz viņu; acīmredzot viņa gribēja kaut ko teikt, bet viņai drebēja lūpas.
"Un neaizmirstiet," Šeldons turpināja, "ka viņš ir vadoņa dēls un ka tagad, atriebjot to, viņa ciltsbrāļi visādā ziņā dabūs baltā galvu. Tas ir tikpat nepārprotami kā tas, ka mēs te stāvam."
"Tas viss ir tik… tik smieklīgi, tik muļķīgi un šausmīgi," beidzot Džoanna teica.
"Un… tik romantiski," viņš ironiski piebilda.
Viņa nekā neatbildēja un novērsās. Bet Šeldons zināja, ka bulta trāpījusi mērķī.
"Tas cilvēks ir pavisam slims, viņa vēders tā vien iet…" pēkšņi sacīja Bīnas Čarlis, rādīdams uz pungapungieti, kuram pirms stundas bulta saskrāpēja plecu.
Ievainotais gulēja zemē, rokām apņēmis ceļus un zemu nodūris galvu; viņš vaidēja, svaidīdamies no vienas puses uz otru. Šeldons bija baidījies, ka tik bulta nav saindēta, tūliņ atvēris ievainojumu un iešļircinājis tajā mangānskābo kāliju; nēģera plecs tomēr aizvien vairāk uztūka.
"Iesim ātrāk prom no šejienes," Džoanna teica. "Un lai viņš visādā ziņā nāk mums līdzi. Ejot viņam labāk pulsēs asinis un inde uzsūksies. Adamu-Adam, palīdzi viņam. Ja viņš sāk migt, sapurini un neļauj gulēt. Tiklīdz viņš aizmigs, tā būs viņa nāve."
Nu viņi gāja uz priekšu krietni ātrāk, jo Bīnas Čarlis dzina sagūstīto mežoni pa priekšu un gūsteknim bija jāiznīcina visas lamatas un kavēkļi. Kādā vietā, kur vajadzēja strauji pagriezties, jebkurš no viņiem varēja ar plecu aizskart krūmāju, bet mežonis ļoti uzmanīgi pašķīra lapas, un tur bija paslēpts asi trīts šķēps, kas bija tā ielikts, ka ikvienam, kas te gāja garām, vajadzēja dabūt vismaz vieglu ievainojumu, kaut niecīgu skrambu.
"Nudien, tāds šķēps gan ir ko vērts," Bīnas Čarlis teica.
Paņēmis šķēpu, viņš sāka to apskatīt un pa jokam atvēzēja pret sagūstīto mežoni. No šausmām, ar kādām tas metās sāņus, bija skaidri redzams, ka šķēpa asmens ir saindēts. Bet Bīnas Čarlis visu laiku to turēja rokās, tā baidīdams vedēju un viņam draudēdams.
Saule jau slīga aiz augstajiem kalniem rietumos, un sākās agra krēsla, bet meklētāji gāja aizvien dziļāk džungļos, cauri noslēpumainajam pirmatnējam mežam, kur uz katra soļa glūnēja nejauša, ātra nāve, kas ik brīdi varēja uzbrukt no drūmā, nelaimi vēstošā meža, jo tur viscaur valdīja zvēriskie instinkti un cilvēka dzīve vēl bija pašā vismežonīgākajā pirmatnībā. Meža biezoknī neieplūda ne mazākā vēsmiņa. Gaiss bija smirdoņas pilns, sasmacis un māca vai nost, jo visapkārt bija pūstoši augi un trekna zeme. Pa drošsirdīgo ceļotāju sejām bez apstājas lija sviedri.
Bīnas Čarlis veda viņus tālāk, nogriezdamies no takas. Līzdami četrrāpus pa mīksto melno zemi, rāpdamies pa kokiem, lauzdamies cauri staipekņiem, tie nonāca līdz milzīgam vīģes kokam, kas aizņēma vismaz pusakra lielu zemes gabalu un bija kā īpašs biezoknis tumšajā meža biezoknī, vēl drūmāks, vēl pirmatnējāks. No koka atskanēja kāda aizlauzta balss, kas dziedāja.
"Nudien! Lielais baltais saimnieks vēl nav miris!" Bīnas Čarlis iesaucās.
Dziesma pārtrūka, un tā pati vārgā, aizlauztā balss sauca: "Allo!" Džoanna atsaucās, un visi ceļinieki dzirdēja:
"Es neesmu ārprātīgs. Es tikai dziedāju, lai būtu drošāk, lai aizdzītu bailes. Vai jums ir līdzi kaut kas ko ēst?"