Jau pēc īsa brītiņa Tjudors gulēja, ietīts segās, taitieši un pungapungieši sakūra ugunskurus, nesa ūdeni un uzcēla
Džoannai telti. Lalaperu izņēma pārtiku un attaisīja konservu kārbas. Drudzis Tjudoram bija pārgājis, un viņam jau kļuva labāk, tomēr viņš vēl bija ļoti vārgs un noguris, pie tam ārkārtīgi izsalcis. Un viņu bija tā sakoduši moskīti, ka viņa seja bija uztūkuši un viņu gandrīz nemaz vairs nevarēja pazīt. Varēja tikai iedomāties, ka tas ir Tjudors. Džoanna bija paņēmusi līdzi dažādas zāles un tūdaļ sāka Tjudoru ārstēt; vispirms viņa lika karstas kompreses pie Tjudora uztūkušās sejas. Šeldons gādāja, lai nometne tiktu ierīkota pilnībā, bet šad tad skatījās uz Džoannu un mocījās aiz šausmīgas greizsirdības, tiklīdz viņas rokas pieskārās Tjudoram. Nu vairs tās nebija zēna rokas, tās bija sievietes rokas; viņš atcerējās, kā viņa naidā un dusmās nobālušu seju un zvērojošām acīm skatījās uz Gugumi galvu. Nē, šīs dziedinātājas rokas bija īstas sievietes rokas, un Šeldons neviļus pasmaidīja, iedomādamies, ka arī viņam vajadzētu kādu nakti gulēt bez moskītu tīkliņa, lai nākamajā rītā Džoanna liktu kompreses arī pie viņa sejas.
25
CILVĒKU GALVU MEDNIEKI
Viņi jau vakarā vienojās, ko darīt tālāk. Nolēma, ka Tjudors paliks savā vīģes koka paslēptuvē, lai atgūtu spēkus ceļam uz mājām, bet ekspedīcija dosies vēl tālāk. Sevišķi neatlaidīgi to prasīja Džoanna, cerēdama, ka varbūt tiem izdosies glābt vēl kādu no zelta meklētājiem, ja kaut viens no tiem vēl būtu dzīvs. Un pati viņa, bez šaubām, gribēja iet līdzi. Lai arī Šeldons ar Tjudoru visiem spēkiem centās viņu atrunāt, tas neizdevās. Pie Tjudora par sargiem atstāja divus taitiešus - Ada- mu-Adamu un Aragu; pēdējam bija jāpaliek tādēļ, ka viņam ļoti sāpēja kāja, jo viņš bija uzminis uz paslēptajiem dadžiem, kas arī acīmredzot bija saindēti. Bet inde, ko lietoja džungļu mežoņi, kā redzams, darbojās lēni, un tā nebija arī diezin cik stipra, jo melnais, kam bulta saskrāpēja seju un plecu, vēl bija dzīvs, un lielais uztūkums jau sāka mazināties. Arī viņš palika pie Tjudora.
Ceļiniekus atkal veda Bīnas Čarlis, kaut gan ne pilnīgi patstāvīgi, jo viņš laida pa priekšu sagūstīto mežoni, kuru piespieda paklausīt, draudot ar saindēto šķēpu. Taka arvien vēl gāja pa džungļiem, un ceļinieki zināja, ka neieraudzīs nevienu ciematu, kamēr sāksies kalnāji un klajumi. Ar lielām pūlēm viņi devās uz priekšu, visi nosvīduši un elsdami, jo gaiss bija valgs un smacīgs. Bet visapkārt bija visskaistākie, visbrīnišķīgākie augi. Milzīgo koku resnās saknes aizsprostoja ceļu; staipekņi cilvēka rokas resnumā dīvaini audās no zara uz zaru, drīz savīdamies ciešā sienā, kurai cauri nevarēja tikt, drīz nokārdamies uz leju, izskatīdamies pēc milzīgām čūskām, kas saritinājušās kamolā. Sulīgie augu stiebri ar milzīgām, gandrīz asi garām lapām bija klāti ar valgu šķidrumu, kas spiedās uz āru. Šur un tur kā salas jūrā bija redzami milzīgi vīģes koki, kuru neskaitāmās gaisa saknes radīja vai veselu portālu, koridoru un pāreju labirintu, kur netika iekšā ne saules stari, ne gaisma, bet bija mūžīga nakts. Lejā auga papardes, sūnas un tūkstošiem dažādu, spilgtās krāsās augošu sēņveidīgu augu, kas nikni karoja par katru pēdu zemes savā starpā, bet augšā blakus milzīgajiem staipekņiem auga smalki, maigi stādi, kas, likās, paši turas gandrīz vai gaisā, un tie laistījās neskaitāmās krāsās. Bāli dzeltenās un koši sārtās orhidejas stiepa uz augšu savus vārgos ziedus, kur vien tik biezajai lapotnei cauri izlauzās kāds saules stariņš. Tas bija noslēpumains, drūms, kluss un sastindzis mežs, kur nekas nekustējās, tikai dīvaini sīksīki putniņi, kuri tomēr nespēja atdzīvināt meža biezokni; putniņi ne dziedāja, ne čivināja, tie gandrīz vienmēr bija klusi un gandrīz bez trokšņa laidās no vienas vietas uz citu, un ar savām spilgtajām spalvām bija līdzīgi orhidejām, šīm savādi vārgajām puķēm, kas auga meža puvekļos.
Un tad viņi negaidīti pārsteidza mežoni. Tas sēdēja milzīga koka zaros, metrus piecus no zemes. Visi redzēja, ka viņš kā ēna noslīdēja pa zariem uz leju, gluži kails, kādu to māte radījusi, nolēca zemē un klusi kā parādība metās pa taku prom.
Bija grūti iedomāties, ka tas ir cilvēks. Viņš drīzāk šķita teiksmains meža gars, džungļu trollis. Tikai Bīnas Čarlis nesamulsa. Pāri gūstekņa galvai viņš meta saindēto šķēpu ēnai, kas nozibēja viņam priekšā. Mežonis palēcās, ierocis izskrēja caur viņa kājām, un viņš palika neskarts; bet tai pašā brīdī viņš paklupa un nebija paguvis pats piecelties, kad Bīnas Čarlis viņu panāca un saķēra aiz sniegbaltajiem matiem. Tas nebija vecis, bet vēl gluži jauneklis, pie tam liels frants: viņa seja bija nosmērēta oglēm, mati nokrāsoti balti, degunā ievērta nesen kā nocirsta mežakuiļa aste, un vēl divas tādas pašas astes ievērtas abās ausīs, bet ap kaklu apliktas cilvēka pirkstu kaulu krelles. Ieraudzījis otru gūstekni, viņš kaut ko nikni nomurmināja sīkā, augstā balstiņā, saraucis uzacis un mežonīgi skatīdamies apkārt. Arī viņu ņēma līdzi, un viens no pungapungiešiem to veda, virvē piesietu.
Ceļš jau sāka iet piekalnē. Lāgu lāgiem taka gāja pa ielejām, kur auga krāšņi stādi, bet visapkārt džungļi jau beidzās, aizvien vairāk bija redzami stāvi kalnāji, kur mežs kļuva retāks, un pāri galvām varēja saredzēt debesu zilumu.
"Tūliņ būs ciemats," Bīnas Čarlis čukstēdams brīdināja.
Viņš vēl nebija paguvis to izteikt, kad priekšā atskanēja ciemata bungu rībieni. Bet bungu sitieni bija mierīgi un gausi, mežoņu ciematā nebija manāms nekāds uztraukums. Ceļotāji jau bija taisni pie ciemata un varēja dzirdēt, kā divas sievietes sāka skaļi strīdēties un ieraudājās bērns. Taka pārvērtās par dziļu, bedrainu ceļu un gāja tik stāvus augšup, ka ceļotājiem šad un tad bija jāapstājas un jāatpūšas. Ceļš kļuva šaurāks, un vietām tas no lietus un paaudžu paaudžu mītajiem soļiem bija pēdu divdesmit dziļš.