"Viens vienīgs vīrs ar šauteni rokā varētu nosargāt šo ceļu pret tūkstoš cilvēkiem," Šeldons čukstēja Džoannai. "Un divdesmit mežoņu ar bultām un šķēpiem var panākt to pašu."
Beidzot tie ieraudzīja savā priekšā ciematu. Tas atradās uz neliela ieslīpa pakalna, kas bija noaudzis ar biezu zāli un izklaidus stāvošiem kokiem. Tikko mežoņi pamanīja ceļotājus, tūdaļ sievietes sāka briesmīgi kliegt, tās izskrēja no būdiņām un kā izbiedētas irbes bēga prom no ciemata, paķerdamas līdzi bērnus. Un tūdaļ uzbrucējus sāka apšaudīt bultām un apmētāt šķēpiem. Pēc Šeldona pavēles taitieši un pungapungieši pirmoreiz izšāva. Šķēpu un bultu lietus uzreiz apstājās, visi mežoņi, bija kā slaucīt noslaucīti, un kauja, tikko sākusies, bija jau galā. No ceļotājiem nebija cietis neviens, bet seši mežoņi bija pagalam, un tos viņi atstāja kaujas laukā; ievainotos tie aiznesa līdzi. Taitieši un pungapungieši bija tā aizrāvušies, ka gribēja dzīties bēgļiem pakaļ, bet Šeldons to stingri aizliedza; arī Džoanna viņam piekrita. Par to Šeldonam bija liels prieks un pārsteigums, jo kaujas laukā, no sāniem uz viņu noskatoties, viņš manīja, kā viņas acis staroja, nāsis drebēja un bālajā sejā bija redzams kaujas prieks.
"Nelaimīgie zvēri," viņa teica. "Viņi taču tikai paklausa savai dabai. Pēc viņu prāta taču ir pilnīgi tikumīgi apēst savus tuvākos un nocirst tiem galvas."
"Bet tos katrā ziņā vajag pārliecināt, ka viņi nedrīkst cirst baltajiem cilvēkiem galvas," Šeldons atbildēja.
Viņa piekrizdama palocīja galvu.
"Jā, un ja mēs te atradīsim kaut vienu baltā galvu, nodedzināsim visu viņu ciematu… Ei, Čarli! Kur glabājas viņu galvas?"
"Man liekas, velna-velna vīra būdā," Čarlis atbildēja. "Lūk, tai būdā, tā ir velna-velna vīra būda."
Būda, kuru rādīja Čarlis, bija par visām lielāka un no ārpuses greznota ar mākslīgi savītām mašām un stabiem, uz kuriem bija izgrieztas kroplas un dīvainas figūras - puscilvēki, pus- zvēri. Viņi iegāja būdā. Tur bija krēsla, un viņi uzdūrās koka klučiem un ar galvām pieskārās izkaltušiem ziedojumiem, kas nokarājās no griestiem uz leju; ziedojumi bija sanesti dieviem. Gar sienām bija izkārti elku dievekļi. No tiem daži bija vienkārši, nejēdzīgi aptēsti kluči, ietīti pussapuvušās, bezgala netīrās mašās. Gaiss šai svētnīcā bija šausmīgs - tur smirdēja pēc puvekļiem; virvē savērtas zivju astes un pa pusei notīrītie suņu un krokodilu galvaskausi vēl pavairoja šausmīgo smirdoņu.
Būdas vidu, biezā pelnu kārtā, kas bija krājusies no tūkstoš ugunskuriem, vājas liesmiņas priekšā sēdēja gluži sanīcis vecis.
Viņš bija tik vecs, ka viņa sausā āda bija savilkusies pavisam čokurā, tā izskatījās pēc visa kā, tikai ne pēc cilvēka ādas. Viņa rokas bija kā zvēra nagi, un izdēdējusī seja atgādināja miroņa ģindeni. Nelūgtajiem viesiem ienākot, viņš apātiski un vienaldzīgi paskatījās uz tiem. Acīmredzot viņa pienākums bija sargāt uguni, jo, pat uz ienācējiem paskatoties, viņš mehāniski iemeta ugunskurā dažus zarus. Bet dūmos virs sārta ceļotāji ieraudzīja to, ko meklēja. Džoannai gandrīz kļuva nelabi. Viņa aši pagriezās un izgāja ārā.
"Paskatieties, vai tur ir visi," viņa no sliekšņa sauca Šeldonam pavisam vājā balsī un grīļodamās, pusaizvērtām acīm, spēra dažus soļus, dziļi ieelpodama gaisu un vēlēdamās aizmirst šausmīgo skatu, ko bija redzējusi būdā.
Šeldonam bija jāizpilda nepatīkamais uzdevums, viņam vajadzēja sazīmēt, vai tās ir nozudušo balto zelta meklētāju galvas, kas te bija - deviņas balto galvas. Bīnas Čarlis, kas bija ļoti ieinteresēts, palīdzēja Šeldonam, viņš pagrieza galvas no vienas puses uz otru, lai tās varētu labāk pazīt, rādīja sakropļotās sejas un cirvju cirtienu pēdas.
Pungapungieši, kā aizvien, kāri skatījās uz galvām, bet taitieši bija ārkārtīgi uztraukti; daži no viņiem čukstēja lāstus un draudēja, bet Matapu pat bija tā saniknots, ka pieskrēja klāt nevarīgajam vecim un iesita viņam pa sāniem. Vecis skaļi iekliedzās, un kliedziens izklausījās pēc sivēna kviecicna; tad viņš iekrita pelnu čupā un palika tur guļot, drebēdams un gaidīdams nāvi.
Bez šīm galvām viņi atrada vēl daudzas citas, bet tās gandrīz visas bija melno galvas, izņemot divas, kuras bija nocirstas baltajiem; tās visas bija rūpīgi saulē izkaltētas un dūmos izžāvētas. "Lūk, ko medī šai tumšajā, nelaimi vēstošajā mežā," Šeldons nodomāja.
Kaut viņam kļuva nelabi šausmīgajā gaisā, viņš tomēr uz brīdi palika apskatīt, ko atradis Bīnas Čarlis.
"Es esmu redzējis melnās Marijas un baltās Marijas, bet tādas Marijas vēl neesmu redzējis. Kas tā par Mariju?"
Šeldons paskatījās. Tā bija jau ilgi stāvējusi galva, jau pavisam sagrumbota un melna no ilgu gadu dūmiem; tā izskatījās kā mūmija, tomēr nebija šaubu, ka tā ir ķīnietes galva. Kā viņa te nokļuvusi? Šeldons nekad nebija dzirdējis par kādu ķinieti Zālamana salu vēsturē. Ausis viņai bija lieli, collas divas gari auskari, un, kad Šeldons lika, lai Čarlis notīra no auskariem biezo kvēpu un netīrumu kārtu, viņa pirkstos iemirdzējās zaļā jašma un iesārtais austrumu zelts. Otra galva, arī stipri veca, bija nocirsta baltajam cilvēkam, kā varēja noskārst no biezajām gaišajām ūsām un grumbainās augšlūpas. Šeldons, uz to skatīdamies, nodomāja, ka tas ir kāds aizmirsts zivju rūpnieks vai sandalkoka tirgotājs, kas te beidzis savu dzīvi, atstādams šausmīgo trofeju.