Šeldons lika, lai Bīnas Čarlis izņem ķīnietei no ausīm auskarus un lai pungapungieši iznes ārā veci, un tad aizdedzināja būdu. Drīz jau viss ciemats dega, jautri sprakstēdams, bet vecis, saules tveicē sēdēdams, vienaldzīgi noskatījās, kā aiziet bojā viņa ciemats. No apkārtējiem pakalniem, kur acīmredzot atradās citi ciemati, atskanēja bungu rīboņa un mežonīgi kaucieni. Bet Šeldons negribēja vairs tālāk iet. Savu uzdevumu taču viņi bija izpildījuši: dabūjuši zināt, kas noticis ar Tjudora ekspedīcijas ļaudīm. Bet vēl viņiem bija priekšā ilgais un grūtais ceļš atpakaļ uz mājām. Viņš palaida brīvībā abus gūstekņus, kuri tūdaļ kā izbiedēti brieži metās bēgt, un ekspedīcija devās atpakaļ drēgnajā biezoknī.
Džoanna bija pavisam satriekta no visa redzētā un klusēdama gāja Šeldonam pa priekšu. Beidzot, pēc pusstundas, viņa pagriezās un, vāji smaidīdama, sacīja:
"Nedomāju, ka man vēl kādreiz patiktu doties pie cilvēku galvu medniekiem. Protams, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums, bet… kad tādu labumu par daudz, tad ari vairs nav labi. Tagad man pietiks, un es vairs nemēģināšu jāt uz promenādi plantācijas apkārtnes mežos. Vēl kādu "Martu" izglābt gan neatteikšos. Bet Gvadalkanāras cilvēkēdāji var būt mierīgi: viņus vairs netraucēšu. Esmu pārliecināta, ka tagad man vairākus mēnešus naktīs spokosies. Brr… Tik riebīgi zvēri!"
Kad pār zemi jau nolaidās nakts, tie bija nonākuši pie vīģes koka, kur atstāja Tjudoru. Viņš jau jutās labāk, kaut aizvien vēl bija loti vārgs. Nākamajā rītā, dodoties atpakaļ uz mājām, viņu vajadzēja nest uz nestuvēm. Pungapungietim satūkums uz pleca mazinājās, bet Aragu vēl kliboja.
Pēc divām dienām ceļotāji jau bija aizsnieguši Kārli, kur viņus gaidīja laivas. Nu viņi brauca pa straumi uz leju un jau nākamajā dienā ap pusdienas laiku bija Berandā. Džoanna atvieglota nopūtās, nojoza savu revolvera jostu un pakāra to istabā uz naglas, un ari Šeldons, kas gribēja būt klāt, lai ar prieku noskatītos, kā viņa noliks cepuri un jostu savā vietā, atvieglots nopūtās, domādams par to, ka viņi atkal ir mājās. Viņam gan bija prieks atgriezties mājās, bet līdz ar to nāca daudzas rūpes un bēdas, jo Džoanna tūdaļ sāka dziedināt Tjudoru un gandrīz veselām dienām nodzīvoja uz balkona, kur viņš gulēja šūpuļtīklā.
26
SAULES TVEICE
Nākamās desmit dienas, kamēr Tjudors atveseļojās, bija klusas un mierīgas. Plantācijas darbi veicās ļoti labi. Pēc Gugumi un viņa biedru dumpja, kuru tik stingri apspieda, pretestības gars, liekas, bija pavisam izgaisis. "Marta" aizveda vēl divdesmit veco strādnieku, kuru līgumi izbeidzās, bet jaunie strādnieki, pret kuriem saimnieki izturējās pavisam taisnīgi, uzvedās teicami, jādams pa plantāciju, Šeldons vienmēr brīnījās, kā gan viņam nebija ienācis prātā iegādāties tik labu satiksmes līdzekli, kā zirgu, un viņš sāka domāt, cik daudz laba gan Džoanna darījusi Berandas uzplaukumam. Lieliskie Pungapungas strādnieki, par sīkiem grašiem nopirktā "Marta", kas tagad pelnīja daudz naudas, kaut arī to komandēja tik bailīgs kapteinis kā vecais Kinross; augi, stādi, koki… Tas viss bija Džoannas roku darbs. Berandas finansiālais stāvoklis atkal uzlabojās, pilnā gaitā līda jaunus zemes gabalus un stādīja palmas, plantācija ar katru dienu kļuva plašāka un vērtīgāka, un ar katru dienu tuvojās tas brīdis, kad Beranda sāks dot ienākumus.
Par to domājot, Šeldons aizvien vairāk pārliecinājās, cik daudz pateicības parādā Džoannai, šai meitenei ar taisnajām uzacīm, kuras pelēkajās acīs mirdzēja romantisms un kuras garstobra revolveris liecināja, ka viņa mīl brīnišķīgus piedzīvojumus, meitenei, kas iebrauca Berandā, vētrai plosoties, astoņu staltu taitiešu pavadībā, ienāca viņa namā un pakāra pie sienas virs biljarda galda savu jostu un kovboja cepuri. Viņš bija pavisam aizmirsis, ka tā viņu kaitināja; viņš tikai atcerējās, ka meitene ir burvīgi skaista, un tagad viņam visvairāk patika tieši tas, par ko viņš sākumā tā skaitās un uztraucās, patika viņas zēnišķīgie niķi, patika tas, ka viņa mīl brīnišķīgus piedzīvojumus, peld starp haizivīm, vēlas braukt strādniekus vākt, mīl jūru un kuģus; viņam patika meitenes skarbā pavēlnieces balss, kad viņa vadīja laivas ielaišanu ūdenī vai ar dinamītu rokā sēdās laivā, lai brauktu kopā ar saviem taitiešiem ķert Belsunas upē zivis; patika viņas nicinājums pret aizspriedumiem, viņas jaunības kaislība uz strīdiņiem un fanātiskā brīvības un neatkarības mīlestība. Visu to viņš tagad mīlēja un pavisam vairs nevēlējās viņu apvaldīt, padarīt paklausīgu un rāmu. Bet, no otras puses, kā gan lai viņš uzvar to, ja negribēs padarīt paklausīgu un rātnu?
Dažbrīd viņam reiba galva, cik ļoti viņš to mīlēja un cik daudz par viņu domāja. Viņš apturēja zirgu un, acis aizvēris, iztēlē gribēja ieraudzīt meiteni, kādu to redzēja pirmoreiz, kad viņa stāvēja savas laivas galā, ko svaidīja satrakotie viļņi, un kad uznāca uz balkona, izteikdama naidīgos vārdus: "Smalka viesmīlība, neko teikt…" Tad viņš atvēra acis, jāja tālāk un tūkstošo reizi lauzīja galvu, kā satvert šo meža putniņu, kas droši vien aizlaidīsies, tiklīdz viņš sniegs pēc tā roku…
Šeldonam nebija noslēpums, ka Tjudors ļoti interesējas par Džoannu. Kaut vēl gluži vārgs un tikko turēdamies kājās, viņš pēdējās dienās noteikti pieprasīja, lai viņam ļauj ēst pie galda, bet nevis vienam pašam uz balkona, guļot šūpuļtīklā. Bez tam Šeldons pamanīja, ka Tjudors, ar Džoannu runājot, nemaz vairs nestrīdas, nekaitina viņu un atmetis visus asumus un zobgalības; tas izskatījās tā, kā pirms kara pieteikuma pārtrauc diplomātiskos sakarus. Turpmākie novērojumi pārliecināja, ka viņš nav kļūdījies. Tjudors pārāk atklāti izrādīja savu prieku, kad Džoanna bija klāt, uzkrītoši centās ieinteresēt viņu ar stāstiem par saviem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem un apburt pats ar sevi. Kad Šeldons atgriezās no plantācijas, kur no rīta jāja apskatīt darbus, viņš ļoti bieži tos satika uz balkona divatā, pie kam Tjudors stāstīja par kādu neparastu, ārkārtēju notikumu, ko viņam gadījies piedzīvot kādā tālā pasaules malā, bet Džoanna klausījās viņā ar ļoti lielu interesi un gluži piesārtušu seju.