Šeldons redzēja arī to, kādām mīlas pilnām acīm Tjudors skatījās uz Džoannu un cik savāda tad bija viņa sejas izteiksme. Daudzreiz viņš neviļus sev jautāja: "Vai tiešām arī mana seja tā nodod?" Viņš bija pilnīgi pārliecināts par trim lietām: vispirms par to, ka Tjudors nav Džoannai piemērots vīrs un nevarēs viņu darīt laimīgu; otrkārt, ka Džoanna ir pārāk gudra meitene, lai iemīlētu tik virspusēju cilvēku kā Tjudoru; un beidzot, ka Tjudors, cenzdamies iekarot Džoannas mīlu, katrā ziņā izdarīs kādu muļķību. Bet, kā jau iemīlējies cilvēks, viņš tai pašā laikā visu laiku baidījās, ka sāncensis var arī neizdarīt tādu muļķību un tā iegūt Džoannu, savaldzinot viņu ar savu mānīgo "varonību". "Protams," viņš domāja, "Tjudors pavisam nepazīst Džoannu, nezina, cik ļoti viņa mīl brīvību un ienīst jebkādu varmācību. Un taisni šai ziņā izdarīs kādu muļķību, gribēdams iegūt Džoannu ar varu." Kaut viņš par to bija pilnīgi pārliecināts, tomēr bieži viņu nomāca šaubas: vai tikai nav kļūdījies attiecībā uz Džoannu un vai galu galā Tjudora ceļš nav tas pareizais?
Stāvoklis bija ļoti nepatīkams un smags. Šeldons bija uzņēmies visgrūtāko un arī visnepateicīgāko lomu - nolēmis gaidīt un novērot, kamēr Tjudors enerģiski centās notvert medījumu, kas kaprīzi vairījās. Turklāt Tjudors pats viņu ārkārtīgi uztrauca. Protams, ārēji viņu attiecības bija pavisam labas.
Nebija kur pieķerties. Bet Šeldons juta, ka viņu starpā aug ienaids un, caur greizsirdības palielināmo stiklu raugoties, viņa mīlas pilnajās acis šis ienaids izlikās milzīgs, nelabojams un neizlīdzināms. Tjudors te bija tikai gadījuma pēc. Viņš nebija berandietis, un tādēļ tagad, kad tas jau kļuvis pavisam vesels, viņam laiks doties prom. Bet viņš vēl aizvien palika Berandā, kaut pasta tvaikonis uz Sidneju iegriezās arī Berandā. Likās, ka Tjudors domā vēl ilgi te palikt.
Atkal viņš peldējās jūrā kopā ar Džoannu, atkal lika lamatas krokodiliem, brauca šaut baložus, ķert zivis - un visur kopā ar Džoannu.
Bet viesmīlības tradīcijas Šeldonam liedza kaut aplinkus aizrādīt, ka Tjudoram būtu laiks doties prom. Un goda jūtas pret savu pretinieku viņam liedza brīdināt Džoannu. Ja arī viņš zinātu par Tjudoru kaut ko, kas viņu varētu noniecināt Džoannas acīs, viņš nespētu viņai to pateikt. Bet visļaunākais bija tieši tas, ka viņš par Tjudoru nekā tāda nezināja. Tas viņu dažbrīd tā samulsināja, ka viņš pūlējās sevi pārliecināt: viņa ienaids pret Tjudoru ir nepamatots, un to radījusi tikai greizsirdība.
Ārēji viņš palika gluži mierīgs un pūlējās vienmēr būt ļoti jautrs un priecīgs. Plantācijas darbi gāja uz priekšu ļoti labi. "Marta" un "Fliberti" pastāvīgi atbrauca un aizbrauca, tāpat arī citi kuģi un kuģīši, kas uz vienu otru stundiņu izmeta enkurus jūras līkumā, gaidīdami labvēlīgu vēju, pie tam kuģu kapteiņi izkāpa malā iedzert pa glāzītei viskija un izspēlēt pāris biljarda partijas. Sātans sargāja nama sētu no melnajiem. Baučers kārtīgi ik svētdienas atbrauca savā laivā viesos. Divreiz dienā, pie brokastīm un pusdienām, Džoanna, Tjudors un Šeldons draudzīgi satikās pie galda un tikpat draudzīgi vakaros sēdēja uz balkona.
Un tiešām reiz notika tas, ko Šeldons bija paredzējis: Tjudors izdarīja muļķību. Nesaprazdams un nepazīdams Džoannas raksturu, viņas aklo naidu pret vismazāko brīvības ierobežojumu, pret visniecīgāko varmācību un domādams, ka sajūsma, kas mirdz viņas acīs (viņa bija sajūsminājusies par
Tjudora pēdējo stāstu), ir daudz maigākas jūtas, viņš aplika tai roku ap viduci un ar varu pievilka sev klāt, bet viņas uzbudināto pretestību uzskatīja par meiteņu parasto kautrību. Tas notika uz balkona pēc brokastīm, un Šeldons, kas sēdēja istabā, šķirstīdams kāda lielveikala cenrādi un sastādīdams nākamā pasūtījuma sarakstu, pēkšņi izdzirda, ka Džoanna skaļi iekliedzās, un tūliņ pēc tam bija dzirdams pliķa cirtiens sejā. Tjudora apskāviens viņai bija tikai apvainojoša varmācība, tādēļ viņa izrāvās un iecirta tam sejā pliķi, kas bija daudz spēcīgāks un niknāks nekā cirtiens Gugumi sejā.
Šeldons uztrūkās kājās, bet tūdaļ apķērās un atkal apsēdās. Kad Džoanna ieskrēja istabā pie viņa, tas jau bija paguvis pilnīgi savaldīties. Viņa žņaudzīja rokas, un nobālušajā sejā rēgojās sārti plankumi. Tāda viņa izskatījās toreiz, kad atbrauca Berandā un nikna uznāca uz balkona, kur viņš gulēja slims.
"Viņš man saspieda roku," viņa iesaucās, atbildēdama uz viņa skatu.
Šeldons neviļus pasmaidīja. Tas tik ļoti izskatījās pēc viņas, pēc puisēna Džoannas! Atskriet tādā brīdī pie viņa un sūdzēties, ka viņai saspiesta roka! Kura sieviete gan, kas kaut nedaudz pazīst vīriešus un zina, kā pret tiem izturēties, būtu tā darījusi? Vēl viņa ausīs skanēja stiprais pliķis, ko viņa cirta Tjudoram sejā, un viņa smaids kļuva vēl platāks.
Šo smaidu redzēdama, Džoanna uzreiz saprata, cik muļķīgi un smieklīgi bijis sūdzēties, un gluži nosarka aiz kauna, ko Šeldons vēl nekad nebija pie viņas redzējis. Piere, vaigi, kakls, pat tas bija gluži sārts…