"Viņš… viņš…" viņa gribēja pierādīt, cik dibināts un patiess viņas uztraukums, bet tad strauji pagriezās un aizskrēja.
Šeldons palika sēžot un domāja. Viņš juta ienaidu un nedaudz uz Tjudoru, un jo vairāk par to domāja, jo dusmas kļuva lielākas. Ja tā būtu cita sieviete un nevis Džoanna, tas viss droši vien būtu tikai amizanti. Bet Džoanna… Viņu gan lai neviens nemēģina ar varu noskūpstīt! Ar varu noskūpstīt… Tas izklausījās kā lubu romānos. Varbūt šāds solis pats par sevi bija gluži nevainīgs, kaut arī ne visai glīts, bet pret Džoannu tas nebija nekas cits kā zaimi… Tjudoram to vajadzēja saprast… Bez tam Šeldons sajuta, ka arī viņš pats ir aizskarts. Viņam gribēja nolaupīt to, ko viņš jau uzskatīja tikpat kā par savu. Domājot par Tjudora apskāvienu un skūpstu, viņā tik stipri pamodās greizsirdība kā vēl nekad agrāk.
Viņu no domām iztraucēja skaļš klauvējiens pie durvīm. Tjudors lieliem soļiem ienāca istabā un nostājās viņa priekšā. Varēja skaidri redzēt, ka viņš ir bezgala saniknots.
"Nu-u? Ko teiksiet?" viņš izaicinoši sacīja.
Šeldons to nebija gaidījis, bet tai pašā mirklī aptvēra, ko atbildēt.
"Ceru, ka vairs neatļausieties sev tādas lietas, tas ir viss, ko varu teikt… Varu vēl piebilst, ka man būs liels prieks kaut tūlīt nodot jūsu rīcībā laivu. Tā jūs dažās stundās aizvedīs līdz Tu- lāgai."
"It kā ar to jautājums būtu nokārtots!" Tjudors atbildēja.
"Es nesaprotu," Šeldons vienkārši atteica.
"Tas ir, jūs negribat-saprast."
"Vēl nekā nesaprotu," Šeldons mierīgi noteica. "Tikai viena lieta man skaidra: jūs notikušo pārspīlējat, izpūšat pats savu muļķību par ārkārtīgi svarīgu notikumu."
Tjudors dzēlīgi pavīpsnāja.
"Bet man liekas, jūs pārspīlējat, ieteikdams man atstāt Berandu. Ar to jūs it kā gribat sacīt, ka mums abiem Beranda par šauru - tad atļaujiet man sacīt, ka mums pat visās Zālamana salās būs par šauru. Tā lieta jāizšķir starp mums un pie tam tūliņ, uz vietas, tepat."
"Protams, es saprotu," Šeldons teica nogurušā balsī, "tūliņ slieties pakaļkājās un strēbt karstu putru ir jūsu dabā. Bet, Dieva dēļ, sakiet, lūdzu, kāda man tur daļa? Jūs taču negribēsiet iesākt ar mani?"
"Ziniet, tieši to es gribu."
"Bet sakiet, par ko tad īsti?"
Tjudors noskatījās uz viņu ar vislielāko nicinājumu.
"Vai zināt, jums ir stipri daudz iedomības! Man liekas, ka kurš katrs varētu lakstoties ap jūsu sievu, bet jūs…"
"Man nav nekādas sievas," Šeldons viņu pārtrauca.
"Nu tad jums vajadzētu pie tādas tikt. Tas ir nepanesams stāvoklis. Vismaz jums vajadzēja apprecēt viņu, tāpat kā es to būtu ar prieku darījis."
Šeldons vairs nevaldījās, un pirmoreiz pa visu šo laiku viņa dusmas izlauzās uz āru:
"Jūs…" viņš gluži kā satrakots iesāka, bet tūdaļ savaldījās un turpināja daudz mierīgāk: "Būtu labāk ko iedzēris un krietni apdomājies. Es jums to no sirds ieteicu. Un, kad paliksiet mierīgāks, pats sapratīsiet, ka vairs nevarat te palikt pēc tā, ko man te sarunājāt, un tādēļ es saukšu airētājus un likšu, lai viņi ielaiž laivu ūdenī. Ap astoņiem vakarā jau būsiet Tulāgā."
Viņš jau gāja uz durvju pusi - acīmredzot, lai īstenotu tikko izteiktos vārdus, kad Tjudors satvēra viņu aiz pleca un pagrieza pret sevi.
"Šeldon, klausieties, es jums jau teicu, ka Zālamana salās mums abiem par šauru, un to vēlreiz atkārtoju."
"Ko tas nozīmē, vai piedāvājumu nopirkt Berandu ar visu, kas te atrodas?" Šeldons jautāja.
"Nepavisam ne. Tas ir izaicinājums uz cīņu."
"Bet par ko tad jūs gribat ar mani cīnīties? Kāda velna pēc jums tas vajadzīgs?" Tjudora ietiepības dēļ Šeldons sāka zaudēt pacietību. "Es ar jums neesmu ķīvējies. Man ar jums nav bijis nekādu darīšanu. Jūs bijāt mans viesis. Mis Laklande ir mans kompanjons. Ja esat gribējis ap viņu lakstoties un jums nav laimējies, tas taču nav iemesls, lai jūs ietu ar mani šauties. Mans dārgais, tagad ir divdesmitais gadsimts, un divkaujas jau sen, pirms mēs abi bijām dzimuši, vairs nebija modē."
"Jūs pats iesākāt," Tjudors drūmi teica. "Jūs likāt saprast, ka man laiks doties no šejienes prom. Tas ir - jūs man vienkārši parādījāt durvis. Un jums vēl ir tik daudz nekaunības prasīt, kādēļ esmu iesācis strīdu… Nē, tā tā lieta neies, to es jums saku. Jūs pats iesākāt strīdu un tagad es prasu no jums gandarījumu."
Šeldons tikai vēlīgi pasmaidīja un aizsmēķēja papirosu. Bet no Tjudora tik viegli nevarēja tikt vaļā.
"jūs pats iesākāt strīdu," viņš tiepīgi atkārtoja.
"Nekāda strīda te nav. Lai būtu strīds, vajadzīgi divi, bet es kategoriski atsakos ielaisties tādās muļķībās."
"Es saku, ka jūs pats iesākāt, un tūliņ pateikšu, kādēļ."
"Man liekas, jūs esat drusciņ par daudz iedzēris," Šeldons atbildēja. "Citādi, nudien, nevaru izskaidrot jūsu aušības."
"Un es tūliņ pateikšu, kādēļ jūs iesākāt strīdu. Jūs pārspīlējat manu nevainīgo lakstošanos un iedomājaties, ka tur kāda ārkārtīgi nopietna lieta. Ne jau aiz naivitātes, bet tādēļ, ka esmu medījis jūsu teritorijā, un tagad jūs gribat tikt vaļā no sāncenša. Kad manis te vēl nebija, jums te klājās tik labi, mierīgi un patīkami, - jūs un viņa. Bet tagad jūs esat greizsirdīgs un gribat tikt no manis vaļā. Bet es nebraukšu prom."
"Nu tad palieciet. Lūdzu. Par to jau ar jums neiešu strīdēties. Ja tā gribat, palieciet un dzīvojiet te vai veselu gadu."
"Viņa nav jūsu sieva," Tjudors turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko Šeldons teica, "un tādēļ jebkuram ir tiesības ap viņu lakstoties, izņemot tikai, ja viņa… nu jā… var jau būt, ka tur bija kāds pārpratums, kuru viegli noskaidrot un piedot, to jau es nevarēju zināt.- Kaut gan man tikai vajadzēja paklausīties, ko runā Huvutā un Tulāgā. Visa piekraste ņirgājas par to. Bet es kā muļķis ticēju, ka tā lieta tiešām tik nevainīga, kā jūs abi pūlaties izrādīt."