Šeldons bija tik uzbudināts, ka viņam sametās gar acīm tumšs, un Tjudora seja tam kā velniņi lēkāja acu priekšā. Bet ārēji viņš palika pavisam mierīgs, un varēja domāt, ka saruna viņu tikai nogurdinājusi un apnikusi.
"Lūdzu neiejaukt viņu šai lietā," viņš teica.
"Kādēļ tad ne?" Tjudors jautāja. "Jūs abi mani muļķojat, lai palieku par ākstu. Kā tad es varēju zināt, ka te viss jau nav kārtībā? Jūs abi izturējāties tā, it kā starp jums abiem tiešām nekā nebūtu. Bet nu manas acis atvērušās. O, cik lieliski viņa nospēlēja apvainotas sievas lomu: iecirta vainīgajam pliķi un tad skrēja pie jums. Tas lieliski apstiprina to, par ko runā visa piekraste. Kompanjoni? Veikala sabiedrība? Kā nu ne! Pameklējiet tādu muļķi, kas jums ticēs!"
Šai brīdi Šeldons mierīgi atvēzējās un no visa spēka iesita tam pa seju. Sitiens trāpīja pa vaigu kauliem. Tjudors pakrita, aiz sāpēm saraudamies. Krēsls, pie kura viņš pieķērās, salūza gabalos. Pēc īsa brīža viņš mierīgi piecēlās, bet neklupa Šeldonam virsū, tikai nikni jautāja:
"Nu? Vai tagad nāksiet šauties?"
Šeldons neviļus sāka no visas sirds smieties. Viss taču iznāca tik bezgala komiski. Viņš izlikās, ka grib tam vēlreiz sist, bet Tjudors stāvēja ar nolaistām rokām un nemaz nedomāja aizstāvēties.
"Es nedomāju kauties ar dūrēm," viņš mierīgi teica. "Es ierosinu īstu divkauju, uz dzīvību vai nāvi. Jūs šaujat labi. Es arī. Un tā mēs izšķirsim strīdu."
"Jūs esat vienkārši traks!"
"Nepavisam ne. Esmu tikai iemīlējies. Un vēlreiz lūdzu nākt man līdzi un ar ieročiem rokā izšķirt mūsu strīdu; ar kādiem ieročiem gribat, man vienalga."
Pirmoreiz Šeldons paskatījās uz viņu ar nopietnu interesi, brīnīdamies, kura skrūvīte pasprukusi vaļā šā cilvēka galvā, vai arī, kas par dīvainu procesu viņa smadzenēs dzen viņu darīt tādas lietas.
"Reālā dzīvē cilvēki tā nedara," Šeldons sacīja.
"Drīz jūs redzēsiet, ka tā ir pilnīga realitāte, patiess notikums. Es šodien jūs nonāvēšu."
Šeldons zaudēja aukstasinību.
"Tas viss ir nejēdzīgi, muļķīgi un smieklīgi. Vairāk nekā. Divdesmitajā gadsimtā neviens vairs divkaujās nešaujas. Tas… tas ir kas aizvēsturisks…"
"Kas attiecas uz Džoannu…"
"Lūdzu te nejaukt viņas vārdu," Šeldons brīdināja.
"Labi, es to nedarīšu, ja būsiet ar mieru šauties."
Šeldons tikai rokas vien ieplēta.
"Kas attiecas uz Džoannu…"
"Pielūkojiet!" Šeldons viņu atkal brīdināja.
"Nu, sitiet man vēlreiz. Cik tik jums tīk. Bet ar to jūs man muti neaizbāzīsiet. Jūs varat vai veselu dienu vingrināt savas dūres pie manām miesām, bet ikreiz, kad piecelšos kājās, es atkal runāšu par Džoannu… Nu, vai šausieties?"
"Paklausieties, Tjudor," Šeldons cieši un noteikti sacīja. "Es neesmu radis uzklausīt ne desmito daļu no tā, ko jūs man šodien pateicāt…"
"Un dabūsiet vēl desmitreiz vairāk dzirdēt," Tjudors viņu pārtrauca. "Es jums saku, ka jums jāšaujas ar mani. Es jums došu pilnīgu iespēju mani nonāvēt, bet esiet droši, ka nonāvēšu jūs vēl šodien pat, pirms saule būs norietējusi. Mēs nedzīvojam civilizētā valstī. Mēs esam Zālamana salās, un visi noteikumi te ir diezgan pirmatnēji. Civilizāciju, likumus un kārtību te reprezentē komisārs Tulāgas miestā un lielgabalu laivas, kas šad un tad atpeld šurp. Bez tam - divi vīrieši un viena sieviete, arī tas ir… diezgan pirmatnējs stāvoklis. Tādēļ izšķirsim strīdu senā, pirmatnējā veidā."
Viņā klausoties, Šeldons neviļus sāka domāt, ka Tjudora vārdos un brīnišķīgajos piedzīvojumos droši vien ir diezgan laba daļa patiesības. Tik mežonīgi piedzīvojumi varēja gadīties tikai tādam cilvēkam, kas divdesmitajā gadsimtā, kultūras laikmetā, varēja uzmākties otram ar savu divkaujas priekšlikumu.
"Jums ir tikai viens līdzeklis, kā piespiest mani apklust," Tjudors turpināja. "Es zinu, ka jūs personīgi apvainot man nav iespējams. Jums ir par daudz bieza āda vai arī jūs esat par daudz bailīgs, varbūt arī šīs abas īpašības kopā. Bet es jums varu izstāstīt visu, ko Huvutā un Tulāgā par jums runā… Ak tas jums nepatīk? Varu izstāstīt visu, ko runā par jums un par to jauno meiteni, kas te uzturas it kā jūsu kompanjons…"
"Klusu!" Šeldons viņam uzkliedza. Atkal gar acīm viņam lēkāja Tjudora seja. "Jūs gribat šauties? Labi, esmu ar mieru." Bet tūdaļ veselais saprāts pārvarēja acumirkļa dusmas, un viņš piebilda: "Bet nē, tas ir muļķīgi, tas nav iespējams."
"Džoanna un Deivids, - divi kompanjoni? Džoanna un Deivids - kompanjoni?" Tjudors dziedādams sāka sarkastiski kladzināt.
"Dieva dēļ, klusu! Es esmu ar mieru," Šeldons kliedza. "Nekad vēl neesmu saticis tik ietiepīgu bezprāti… Kas tā būs par divkauju? Mums jau pat sekundantu nav. Ar kādiem ieročiem tad šausimies?"
No ākstīga pērtiķa Tjudors uzreiz pārvērtās par mierīgu, savaldīgu labāko aprindu cilvēku.
"Man vienmēr licies," viņš teica, "ka ideālai divkaujai allaž vajag mazliet atšķirties no parastās. Esmu vairākas reizes piedalījies tādās divkaujās…"
"Franču divkaujās," Šeldons piebilda.
"Sauciet tās tā. Bet ideālu divkauju es iedomājos, protams, bez kādiem sekundantiem un skatītājiem. Neviena cita, tikai abi pretinieki, kuriem tiesības izvēlēties, kādus ieročus vien viņi grib, sākot no revolvera un šautenes, līdz ložmetējam vai stopam. Tie nostājas viens no otra apmēram vienu jūdzi, tad iet viens otram pretī, bet viņiem ir tiesības slēpties, iet apkārtceļus, atkāpties, vārdu sakot, viņiem atļauts viss. Viņiem vajag vienam otru, tā sakot, medīt kā…"
"… kā diviem indiāņu mežoņiem!"
"Taisni tā!" Tjudors priecīgi iesaucās, "jūs esat lieliski sapratis manu domu. Beranda ir izdevīga vieta tādai divkaujai, un arī laiks patlaban izdevīgs. Mis Laklande droši vien atgūlusies atpūšas un domā, ka mēs darām to pašu. Mums ir divas stundas laika, līdz viņa modīsies. Sāksim drīzāk. Ejiet jūs uz Belsunu, bet es uz Berandas pusi. Ja nemaldos, tās abas ir plantācijas robežupes, vai ne? Nu, lieliski. Divkaujas lauks būs visa plantācija, mums nav tiesību iet pāri tās robežai. Vai noteikumi jūs apmierina?"