Šeldons noskatījās uz kapteini, kas, rokas plātīdams, gāja uz jūras krastu un, skaļi lādēdamies, sūtīja visas Dieva sodības Zālamana salām. Tad viņš raudzījās uz "Džessi", kas laiski šūpojās mirdzošajos viļņos. Pēkšņi viņš pamanīja, ka uz ziemeļrietumiem pār Floridas salu savelkas melnu mākoņu kaudzes. Viņš sauca kalpus, lai nes slimnieku istabā, bet Gijo Drumonda dzīvība jau dzisa. Vairs nebija dzirdama viņa elpošana; Šeldons tikai ar roku pieskārās savam kompanjonam un tūdaļ sajuta, ka mirēja temperatūra ātri krīt. Acīmredzot temperatūra bija sākusi krist jau tad, kad termometrs rādīja četrdesmit vienu grādu. Šeldons nometās ceļos līdzās Drumondam, un apkārt nostājās kalpi. Viņu baltie krekli un gurnauti dīvaini kontrastēja ar viņu melno ādas krāsu, ar mežonīgo izteiksmi viņu sejās un nejēdzīgajiem izrotājumiem nāsīs. Pēc īsa brīža Šeldons ar pūlēm piecēlās kājās un gandrīz iekrita saliekamajā krēslā… Jau agrāk gaiss bija smags, bet tagad tas kļuva pavisam nepanesams. Nemaz vairs nevarēja elpot. Uz kalpu kailajām rokām un sejām parādījās lielas, smagas sviedru lāses.
"Ak Kungs," viens no viņiem uzdrīkstējās izteikt. "Vējš sāk pūst, būs liela vētra."
Šeldons pamāja ar galvu, bet acu neatdarīja. Lai kā viņš mīlēja Gijo Drumondu, viņa nāve un gaidāmā apbedīšana izlikās tikai kā nepanesams slogs, pievienojoties visam tam, kas viņu jau tā nomāca. Viņš juta, nē, viņš bija pārliecināts, ka vēl paliek tikai viena izeja: aizdarīt acis un ne par ko vairs nedomāt - un tad viņš mirs, viņu apņems lielais, nebeidzamais miers. Viņš zināja, ka tad viņš mirtu. Viss bija tik vienkārši. Aizvērt acis un ne par ko vairs nedomāt. Viņš taču vairs turējās vienīgi ar savu gribasspēku. Viņa izmocītās miesas aiz pieaugošām bailēm sāka sairt, tā viņam šķita. Ir taču pavisam muļķīgi tā turēties pie dzīvības. Viņš jau reizes divdesmit pārdzīvoja nāves mokas. Kāda gan jēga šīs mocības turpināt, pārdzīvot tās vēl divdesmit reižu, līdz nāk nāve un dara visam galu? Viņš nepavisam nebaidījās no nāves, bet gaidīja to. Viņa izmocītās miesas un gars ilgojās nāves, un kādēļ gan neļaut izdzist tikko mirgojošai dzīvības liesmiņai? Bet prāts un griba, kuri varēja izvēlēties - dzīvību vai nāvi -, vēl negribēja padoties. Šeldons redzēja, kā abas kuģa laivas piestāja pie krasta, kā viņa strādnieki izcēla no laivām slimos, kas kunkstēja un gaudoja, kā viņi tos nolika uz nestuvēm vai uzvēla sev plecos un kā skumīgs, bēdu pilns gājiens lēni virzījās uz barakām. Pēc mākoņu gaitām apvāršņa malā viņš arī vēroja, ka tuvojas vētra. Viņš iedomājās slimos strādniekus barakās. Tikai viņš viens pats varēja par tiem rūpēties, un viņiem visiem bija vēl vajadzīga viņa palīdzība un viņa rīkojumi. Nebija viņa dabā likties gulēt un aizdarīt acis, ja pienākumi sauc.
Viņš aicināja uzraugus un lika nostiprināt slimnieku barakas ar divām piebūvēm, piesiet tās ar virvēm pie zemē iedzītiem mietiem. Viņš atcerējās jauno rezervēto enkura ķēdi, kas bija noglabāta zem dzīvojamās ēkas, un pavēlēja ņemt arī ķēdi, lai nostiprinātu barakas. Tad kalpi atnesa no iepakojamo kastu dēļiem pavirši sasistu šķirstu, kurā guldīja Gijo
Drumondu; viņš noskatījās, kā iegulda šķirstā viņa kompanjonu. Seši strādnieki aiznesa mironi uz krastu, bet Šeldons, uzkāpis septītajam strādniekam mugurā, gāja tiem līdzi, cieši apķerdamies savam "zirgam" ap kaklu un turēdams vienā rokā lūgsnu grāmatu.
Kamēr viņš lasīja aizlūgumu par mirušo, melnie nemiera pilni raudzījās uz jūru, kur no apvāršņa malas stiepās melna svītra, kurai pāri drāzās trakojošā ātrumā skrejoši mākoņi. Pirmā vēja brāzma, vēl maiga un vāja, veldzēdama pieskārās Šel- dona tveicē nogurdinātajām miesām, kad viņš pabeidza lasīt lūgsnu. Bet pēc kāda brīža, kad melnie ar lāpstām jau steigā aizbēra kapu, nāca otrais vēja brāziens, kas bija tik nikns un spēcīgs, ka Šeldonam, vēl stāvot uz zemes, bija jāpieturas pie sava "zirga", lai vējš viņu neaiznestu. Melnā miglā pazuda "Džessi", un bija dzirdams dīvains, nelaimi vēstošs dobjš troksnis, kad lieli, augsti viļņi, putodami un šņākdami, sāka sisties pret krastu. Izklausījās, it kā vārītos milzīgs katls. No visām pusēm bija dzirdams dobjš troksnis, kur krita kokosrieksti. Augstās, smuidrās palmas vijās un liecās kā pātagas aukla. Likās, gaiss ir pilns norauto palmu lapu un katrs kritiens var nosist cilvēku, ja lapas kristu ar kātiņu uz leju. Tad sāka gāzt lietus. Tas nebija lietus, bet veselas ūdens gāzes, kas drāzās lejā pavisam slīpā, gandrīz gluži horizontālā līnijā. Tie bija īsti plūdi, it kā gaisā, pretēji visiem gravitācijas likumiem, sāktu plūst milzīga taisna upe. Melnais, kam sēdēja mugurā Šeldons, drāzās taisni iekšā lietus gāzēs, uz priekšu saliecies un gandrīz pie pašas zemes pieplacis, lai vējš to neapgāztu.
"Viņš aizgājis tālu no mums un nav vairs mūsu vidū," Šeldons atcerējās kādu dzejoli, domādams par savu mirušo draugu, kuru tikko guldīja jūrmalas smiltīs, un par lietus straumēm, kas nu plūst pār viņa izdzisušajām miesām.
Ar pūlēm tie devās pa slīpo krastu uz mājām. Pārējie seši melnie palīdzēja tam, kuram sēdēja mugurā Šeldons, vilkdami viņu un karodami ar trakojošām ūdens straumēm. Daži no melnajiem labprāt būtu nogāzuši zemē ienīsto balto cilvēku un pārvērtuši viņu par nejēdzīgu gaļas blāķi. Bet baltajam bija aiz jostas automātiskais revolveris, kas slēpa sevī ātru nāvi, un baltajā cilvēkā mājoja arī valdonīgs gars, kas nicina nāvi. Tas melnos droši turēja iemauktos, un tie pazemīgi lieca savas muguras, palīdzot baltajam tikt drošā vietā.